Mount Everests, augstākais kalns uz Zemes, paceļas aptuveni 8,8 kilometru augstumā un mūsu planētas mērogā šķiet patiešām iespaidīgs. Tomēr, raugoties uz Visumu kopumā, tas ir tikai pieticīgs paugurs salīdzinājumā ar milzu kalniem, kas izveidojušies uz citiem Saules sistēmas ķermeņiem.
Zemāka gravitācija, vājāka erozija un savdabīgi ģeoloģiskie procesi kosmosā ļauj veidoties kalniem, kas ir desmitiem reižu augstāki par Everestu. Viens no iespaidīgākajiem piemēriem ir Rhea Silvia kalns uz asteroīda Vesta, kura augstums tiek lēsts ap 23 kilometriem.
Šādas struktūras parāda, ka pat nelieli debessķermeņi var lepoties ar pārsteidzoši dramatisku reljefu. Salīdzinājumā ar šiem kosmiskajiem milžiem Everests drīzāk atgādina nelielu pauguru. Šie grandiozie kalnu masīvi atver logu uz mūsu Saules sistēmas pārsteidzoši daudzveidīgo ģeoloģiju.
Jums varētu patikt šie:
Atšķirīgi gravitācijas lauki, dažāds ķīmiskais sastāvs un vulkāniskie spēki veido virsmas, kas pilnībā pelna nosaukumu “dabas brīnumi”. Nav izslēgts, ka ārpus mūsu Saules sistēmas eksistē vēl augstāki kalni, kurus cilvēce vēl nav atklājusi.
Mars – augstākā zināmā kalna mājvieta Saules sistēmā
Augstākais zināmais kalns visā Saules sistēmā ir Olimpa kalns (Olympus Mons) uz Marsa. Tas ir milzīgs vairoga tipa vulkāns, kura augstums no pamatnes līdz virsotnei sasniedz aptuveni 26 kilometrus. Olimpa kalns ir gandrīz trīsreiz augstāks par Everestu, bet tā platība ir salīdzināma ar visas Francijas teritoriju.
Marsam ir tikai aptuveni trešdaļa no Zemes gravitācijas, tāpēc lava simtiem miljonu gadu varēja uzkrāties slāni pēc slāņa, nesabrūkot paša svara dēļ. Kalna virsotnē atrodas milzīga kaldeira ar 60–80 kilometru diametru. Tas liecina par ļoti ilgu vulkānisko aktivitāti un Marsa unikālo ģeoloģisko vēsturi.
Ledus un lavas kalni uz mazajiem debessķermeņiem
Otrs īsts augstuma milzis Saules sistēmā ir jau pieminētais Rhea Silvia kalns uz asteroīda Vesta. Tā augstums tiek vērtēts 20–23 kilometru robežās. Kalns izveidojies pēc milzīga meteorīta trieciena, kas radīja ap 200 kilometru platu triecienkrāteri. Tas ir viens no iespaidīgākajiem veidojumiem visā Saules sistēmā, un daži pētnieki uzskata, ka tas augstumā varētu pārspēt pat dažas Marsa virsotnes.
Līdzīgi iespaidīgs reljefs sastopams arī uz Saturna pavadoņa Japeta. Ap tā ekvatoru stiepjas grandioza kalnu ķēde, kas vietām sasniedz līdz pat 20 kilometru augstumu. Šādi reljefa veidojumi apliecina, ka arī nelieli pavadoņi var piedzīvot milzīgus tektoniskos un triecienprocesus, kas veido plašus kalnu masīvus.
Jums varētu patikt šie:
Citi iespaidīgi kalni Saules sistēmā
Starp ievērojamākajām virsotnēm Saules sistēmā minami arī Boosaule kalni uz Jupitera pavadoņa Io, kuru augstums sasniedz līdz 18 kilometriem. Tie izveidojušies aktīvas tektonikas un nepārtrauktas vulkāniskās darbības rezultātā.
Uz Marsa atrodams vēl viens iespaidīgs milzis – Ascraeus Mons, kas ceļas aptuveni 15 kilometru augstumā. Arī tas ir milzīgs vairoga vulkāns, kas vēlreiz pierāda, ka Mars ir patiesa vulkānu planēta.
Vēl tālāk no Saules, Plutona apsnigušajā virsmā, slejas Tenzinga un Hilarija (šeit: Lupo) kalnu grēdas, kuru augstums ir no sešiem līdz vienpadsmit kilometriem. Šie galvenokārt no cieta ledus veidotie milži demonstrē, ka arī aukstās, tālās pasaulēs var rasties iespaidīgi kalnu masīvi.
Ko mums stāsta kosmiskie kalni?
Šie kosmiskie milži skaidri parāda, ka Zemes kalni ir samērā mēreni, ja tos salīdzina ar citās pasaulēs sastopamajiem reljefa veidiem. Katrs šāds kalns stāsta savu stāstu par vulkānismu, gravitāciju un vielu īpašībām.
Nākotnes misijas, kas pētīs Marsu, asteroīdus un attālākos pavadoņus, iespējams, atklās vēl augstākas virsotnes un pavērs jaunus apvāršņus Visuma ģeoloģisko noslēpumu izpratnē.
