Tuvojoties Veļu laikam, arvām vairāk cilvēku dodas uz kapsētu ar groziem, kuros saliktas sveces, ziedi, mazās grābeklīši un birstes. Daļai tas ir ierasts rudens rituāls, citiem – iespēja atcerēties tuviniekus, ar kuriem vairs nav iespējams satikties aci pret aci.
Kapsēta no klusas piemiņas vietas pārvēršas sacensību laukumā
Aizvien biežāk kapsētas Veļu laikā pārtop nevis par klusuma un pārdomu oāzi, bet gluži vai par izstādi – kura kapa vieta ir skaistāka, kuram pušķis dārgāks, kuram sveces deg ilgāk. Šī laika dziļākā jēga nereti pazūd troksnī, salīdzināšanā un nemanāmā sacīkstē par to, kurš kapu ir izrotājis iespaidīgāk.
Tā var aizmirsties apmeklējuma patiesais mērķis – iekšēja saikne ar aizgājēju, dzīvas atmiņas, klusuma brīdis sev un viņam. Arvien vairāk cilvēku piemirst, ka došanās uz kapsētu nav tikai fiziska darbība vai vēl viens “izdarīts” uzdevums dienas plānā. Tā ir iespēja apstāties, domās aprunāties ar cilvēku, kura vairs nav starp dzīvajiem, ieklausīties klusumā un ļauties tam.
Jums varētu patikt šie:
Protams, kapu sakopšana ir cieņas pilna rīcība. Taču daudz svarīgāks par nevainojami tīru apkārtni ir tas, ko cilvēks paņem līdzi sirdī. Ne visas kapu vietas ir koptas. Ne visas tiek apmeklētas tieši Veļu laikā. Un tomēr ikviens sevī var atrast vietu, kur glabājas atmiņas. Tieši tur sākas patiesa aizgājēja godināšana.
Nevis sveces, bet atmiņas
Lai gan sveču gaisma kļuvusi par galveno Veļu laika simbolu, tā tomēr ir tikai ārēja darbība. Patiesi svarīgs ir tas, ko cilvēks domā un jūt. Kapsētā nereti redzams, kā sveces tiek aizdegtas gandrīz mehāniski – it kā tā būtu ikdienišķa kustība. Taču, vai reizē ar liesmu uzplaukst arī atmiņas? Vai prātā tiek nosaukts aizgājēja vārds, atcerēta kāda saruna, izjusti un apzināti izteikti patiesi vārdi?
Tie, kas aizmirsuši Veļu laika dziļāko jēgu, riskē pārvērst to tukšā rituālā. Tā vietā, lai būtu kopā ar savām sajūtām, notiek steiga: no viena kapa pie nākamā, no viena ziedu veikala uz otru. No malas var šķist, ka viss izdarīts “pareizi”, bet iekšējā saikne paliek neizjusta. Tad Veļu laiks kļūst par iespēju parādīties, nevis patiesi sajust.
Vērts sev atgādināt: atmiņas nemaksā neko. Tās neprasa greznus pušķus. Dažkārt pietiek vienkārši mierīgi pastāvēt, atcerēties balsi, žestu vai kopīgu mirkli. Šāds klusums pasaka daudz vairāk nekā simts aizdegtu sveču.
Kapu apmeklējums nav tikai Veļu laika tradīcija
Daudzi uz kapsētu nonāk tikai Veļu laikā. Tad tas kļūst gandrīz par vienīgo brīdi gadā, kad piemin aizgājušos. Bet vai atmiņām tiešām jābūt pakļautām kalendāra robežām? Tuvinieka dzīve nebeidzas līdz ar viņa nāvi – viņš turpina dzīvot jūsu stāstos, ģimenes tradīcijās un pat ikdienas izvēlēs.
Jums varētu patikt šie:
Došanās uz kapsētu var būt klusāka un personiskāka tieši tad, kad tā nav piesaistīta noteiktam datumam. Daži pat saka, ka visdziļākā nozīme ir kapa apmeklējumam tajā brīdī, kad to patiesi gribas. Bez sastrēgumiem, bez rindām pēc svecēm, bez pārpildītām autostāvvietām.
Tieši šādos brīžos ir iespējams patiešām ieklausīties sevī un atcerēties to, kas ir patiesi svarīgs. Pat ļoti īss mirklis var kļūt nozīmīgs iekšējās saiknes atjaunošanai. Ir vērts sevi iedrošināt pieminēt aizgājušos visa gada garumā, nevis tikai tad, kad kalendārā ir atzīmēti svētki. Kaps ir tikai vieta. Patiesā piemiņa dzīvo sirdī.
Ne visiem ir iespēja – un tas ir normāli
Jāsaprot, ka ne visiem ir iespēja apmeklēt kapus. Daži dzīvo tālu, citiem to neļauj veselība vai finansiālā situācija. Bieži tas rada vainas izjūtu – it kā kaut kas būtu izdarīts nepareizi. Taču svarīgi ir piedot pašam sev un atcerēties, ka galvenais nav fiziska klātbūtne, bet gan patiess, sirsnīgs piemiņas brīdis.
Daudzi atrod savu veidu, kā pieminēt aizgājušos: aizdedzina sveci mājās, ziedo labdarībai, noskaita lūgšanu vai domās vienkārši pasaka “paldies”. Visas šīs ir vērtīgas un jēgpilnas atceres formas. Nav viena pareizā veida, kā godināt aizgājušos. Svarīgākais ir patiesums.
Kapus nevajag aizmirst. Taču vienlaikus nav jādomā, ka cieņa izpaužas tikai sakoptā kapavietā un sveču daudzumā. Svarīgāk ir atcerēties pašu cilvēku – viņa stāstu, ietekmi un nozīmi jūsu dzīvē.
Pēdējais jautājums: ko jūs paši gribat atstāt aiz sevis?
Kapu apmeklēšana neizbēgami liek aizdomāties arī par savu dzīvi. Kā jūs gribētu, lai jūs atceras? Vai labprātāk redzētu savu kapu ziedos tērptu, vai arī to, ka pie galda tiek stāstīti stāsti par kopīgi piedzīvoto? Vai vēlaties, lai jūs pieminas jūsu darbu un rakstura dēļ, nevis kapa pieminekļa formas dēļ?
Šie jautājumi nav domāti, lai skumdinātu. Tie atgādina, ka ikviens jau šodien var veidot savu mantojumu – dzīvu, īstu un jēgpilnu. Katrs dialogs, palīdzīga roka, uzmanīgs skatiens uz tuvinieku kļūst par daļu no tā, kas par jums paliks atmiņā.
Iespējams, kādreiz kāds stāvēs pie jūsu kapa nevis tāpēc, ka “tā vajag”, bet tāpēc, ka viņš patiešām to vēlas.
Kapu apmeklēšana ir dzīves turpinājums domās. Dzīvojiet un atcerieties tā, lai vienmēr būtu, ko un ko par ko pieminēt.
