Kas slēpjas Baltijas jūras nogulumos: mikroplastmasa, kas nāk no ikdienas ieradumiem un ko zinām līdz šim

Baltijas jūra jau sen senos nav tikai atpūtas un zvejas galamērķis. Tā ir arī viena no visvairāk ar cilvēka darbību ietekmētajām jūrām pasaulē, kur piesārņojums uzkrājas īpaši strauji. Viena no pēdējo gadu visvairāk pētītajām problēmām ir mikroplastmasa, kas atrodama ne tikai ūdenī un zivīs, bet arī jūras dibena nogulumos.

Dažādu valstu pētnieki analizē nogulumu paraugus ostās, piekrastē un dziļāk jūrā, lai saprastu, cik plaši plastmasas daļiņas izplatās un no kurienes tās nonāk vidē. Šie rezultāti nav tikai zinātniska interese, tie palīdz lemt par notekūdeņu attīrīšanu, ražošanas ierobežojumiem un atkritumu apsaimniekošanu.

Kas ir mikroplastmasa un kā tā nokļūst jūrā

Ar mikroplastmasu parasti saprot plastmasas daļiņas, kas ir mazākas par 5 milimetriem. Tās var būt pavisam smalki pavedieni, plāksnītes vai granulas, kuras ar neapbruņotu aci bieži vien nemaz nepamana. Nogulumos šīs daļiņas sajaucas ar smiltīm, dūņām un organiskiem atlikumiem.

Mikroplastmasas avoti ir ļoti dažādi. Daļa nāk no lielākiem atkritumiem, kas saulē un viļņu ietekmē sadalās sīkākās šķembās. Būtisku daļu veido arī sintētisko apģērbu šķiedras, kas izskalojas mazgāšanas laikā, ceļu seguma nodilums un industriālas izcelsmes plastmasas granulas.

Daļa piesārņojuma Baltijas jūrā nonāk ar upēm un lietus ūdeņiem, daļa tieši no kuģniecības un piekrastes aktivitātēm.

Kāpēc tieši nogulumi ir svarīgi pētījumiem

Mikroplastmasa ūdens virsējā slānī var pārvietoties lielos attālumos, bet daļa daļiņu ar laiku grimst uz leju un nosēžas jūras dibenā. Nogulumi kļūst par sava veida arhīvu, kas uzkrāj informāciju par piesārņojumu ilgākā laika periodā. Tāpēc pētnieki bieži tieši no tiem mēra plastmasas daudzumu un sastāvu.

Analizējot dažādos dziļumos paņemtus nogulumu paraugus, iespējams arī novērtēt, kā situācija mainījusies gadu vai desmitgažu laikā. Tomēr šādi dati nav vienkārši interpretējami, jo uz nogulumu uzkrāšanos ietekmē straumes, vēji un vietas reljefs.

Kā laboratorijās atrod un identificē mikroplastmasu

Mikroplastmasas meklēšana nogulumos ir tehniski sarežģīts process. Vispirms no jūras dibena ar speciāliem paraugu ņēmējiem savāc dūņu vai smilšu slāni. Pēc tam laboratorijā materiālu izkaltē, izsijā un izmanto dažādas metodes, lai atdalītu plastmasas daļiņas no minerāliem un organiskiem atlikumiem.

Mikroplastmasu bieži atdala, izmantojot blīvuma atšķirības: plastmasa ir vieglāka par daudziem minerāliem, tāpēc tā var peldēt speciālos šķīdumos. Pēc tam daļiņas apskata ar mikroskopu, nosaka to formu un krāsu. Lai saprastu, no kāda polimēra tās veidotas, izmanto spektroskopijas metodes, kas ļauj salīdzināt parauga „pirkstu nospiedumu“ ar zināmām plastmasu bibliotēkām.

Kāds mikroplastmasas attēls iezīmējas Baltijas jūrā

Līdzšinējie mērījumi dažādās Baltijas daļās parāda, ka visvairāk daļiņu parasti atrod piekrastes zonas un ostu tuvumā, kur koncentrējas kuģu satiksme, rūpniecība un iedzīvotāji. Dziļāk jūrā mikroplastmasas daudzums parasti samazinās, bet pilnīgi brīvu teritoriju gandrīz nav.

Biežāk sastopamās ir šķiedras un nelielas plāksnītes, kas saistās ar tekstilizstrādājumiem un iepakojumu. Dažos pētījumos redzams, ka nogulumos uzkrājas gan vecāku plastmasu fragmenti, gan salīdzinoši jaunas daļiņas, kas nozīmē, ka piesārņojums vidē nonāk nepārtraukti.

Ietekme uz jūras ekosistēmām un cilvēku

Mikroplastmasas ietekme uz jūras organismiem vēl tiek aktīvi pētīta. Daži bezmugurkaulnieki un grunts dzīvnieki barības uzņemšanas laikā var norīt plastmasas daļiņas, sajaucot tās ar barību. Tas var ietekmēt to gremošanu, enerģijas izmantošanu un vairošanos, it īpaši, ja daļiņas ir daudz un tās uzkrājas ilgāku laiku.

Jautājums, cik lielā mērā mikroplastmasa ietekmē cilvēku veselību, pagaidām nav līdz galam skaidrs. Plastmasas daļiņas ir atrastas vairākās uztura produktu grupās un pat dzeramajā ūdenī, taču iedarbības mehānismi un iespējamie riski joprojām tiek izzināti. Šobrīd zinātnieki mudina vērtēt kopējo piesārņojuma samazināšanu, negaidot galīgus secinājumus par katru ietekmes posmu.

Ko šie pētījumi nozīmē politikai un ikdienai

Dati par mikroplastmasu nogulumos nav tikai zinātnisks rādītājs. Tie tiek izmantoti, lai izvērtētu, cik efektīvi darbojas atkritumu šķirošana, kāda ir notekūdeņu attīrīšanas iekārtu ietekme un vai nepieciešami papildu regulējumi noteiktām nozarēm. Informācija par konkrētiem plastmasas veidiem var palīdzēt izvēlēties, kuras lietošanas jomas ierobežot vispirms.

Ikdienas līmenī secinājumi ir vienkārši, bet ne vienmēr ērti: mazāk vienreizlietojamu izstrādājumu, apdomīgāka sintētisko audumu lietošana, labāka atkritumu savākšana piekrastē un pilsētās.

Lai gan atsevišķa cilvēka rīcība neizmainīs situāciju vienā dienā, tieši kopējo plūsmu samazināšana ir vienīgais veids, kā nākotnē novērst jaunu plastmasas slāņu uzkrāšanos Baltijas jūras dibenā.

Kādi ir pētījumu ierobežojumi un nākamie soļi

Mērījumi dažādās valstīs nereti atšķiras pēc izmantotajām metodēm, tāpēc rezultātus nav viegli salīdzināt. Dažās vietās analizē tikai lielākas daļiņas, citur uzskaita arī mikroskopiskus fragmentus, un tas ietekmē kopējo ainu. Turklāt nogulumu sastāvs ir ļoti nevienmērīgs pat nelielā attālumā, tāpēc nepieciešami daudzi paraugi.

Tāpēc arvien svarīgāka kļūst vienotu standartu ieviešana paraugu ņemšanā un apstrādē. Tas ļautu precīzāk novērtēt, vai politiskie lēmumi, ierobežojot plastmasas izmantošanu, patiešām atspoguļojas mazākā piesārņojumā jūras dibenā.

Līdz tam Baltijas jūras nogulumi paliks kā brīdinājums par pēdējo gadu desmitu materiālu izvēli un to ilgtermiņa sekām.