Indijas Andamanu un Nikobaru arhipelāgā, Lielajos Nikobaru salās, zinātnieki atklājuši jaunu čūsku sugu. Šis atradums atgādina, cik maz mēs patiesībā vēl zinām par šī arhipelāga bioloģisko daudzveidību. Pat šķietami labi izpētīti reģioni spēj dabu pētniekus joprojām pārsteigt.
Iepriekš kļūdaini uzskatīta par zināmu sugu
Ilgu laiku tika domāts, ka šī čūska pieder plaši izplatītajai vilkaču čūsku (wolf snake) grupai. Viss sākās ar kādu agrāku novērojumu, kas pirms aptuveni desmit gadiem zinātniekiem raisīja šaubas. Tikai jaunākie dati deva iemeslu atgriezties pie šīs mīklas un to rūpīgi pārskatīt.
Pētnieki nolēma atkārtoti analizēt pieejamos materiālus un ievākt jaunus eksemplārus. Viņu mērķis bija noskaidrot, vai Nikobaru populācija patiešām pieder kādai jau zināmai sugai. Izrādījās, ka viņu priekšā ir pavisam patstāvīga evolūcijas atzara pārstāvis.
Jums varētu patikt šie:
Kā jauno sugu oficiāli apstiprināja?
Jaunā suga tika aprakstīta vairāku zinātnisko institūciju sadarbībā, pētot gan dzīvus eksemplārus, gan līdz šim neizpētītu muzeja paraugu. Būtisku lomu spēlēja ģenētiskā analīze, kas ļāva šo čūsku precīzi salīdzināt ar tās tuvākajiem radiniekiem.
Molekulārā izpēte atklāja skaidru ģenētisku atšķirību no citām vilkaču čūsku grupas sugām. Zinātnieki konstatēja aptuveni sešu procentu ģenētisko novirzi, kas sistemātikā ir pietiekami, lai dzīvnieku atzītu par atsevišķu sugu. Tādējādi beidzot izdevās sniegt galīgu atbildi uz sen atklāto jautājumu par šīs čūskas patieso piederību.
Nosaukums un nozīme
Sugai piešķirts nosaukums Irvina vilkaču čūska, latīniski Lycodon irwini. Vārds izvēlēts par godu aizsaulē aizgājušajam Stīvenam Robertam Irvinam – pazīstamam dabas aizsardzības entuziastam un izglītotājam, kura darbs iedvesmojis neskaitāmus dabas pētniekus.
Šāda nosaukuma izvēle īpaši uzsver dabas aizsardzības nozīmi. Jaunas sugas visbiežāk tiek atklātas tieši tajos reģionos, kur daba ir īpaši ievainojama cilvēka ietekmes dēļ. Tādējādi vārds kļūst gan par cieņas apliecinājumu, gan par klusu aicinājumu sargāt šo trauslo vidi.
Izskats un dzīvesveids
Pilnīgi pieaugušas čūskas ir spīdīgi melnas un var sasniegt aptuveni viena metra garumu. Suga nav indīga un, visticamāk, pārtiek galvenokārt no citiem rāpuļiem, abiniekiem un maziem zīdītājiem – līdzīgi kā daudzas citas vilkaču čūsku sugas.
Jums varētu patikt šie:
Līdz šim šī čūska atrasta tikai Lielā Nikobaru salas mitrajos, mūžzaļajos mežos. Tas nozīmē, ka sugas izplatība ir ļoti ierobežota, kas padara to ievainojamu pat pret salīdzinoši nelielām vides izmaiņām.
Retums un raksturīgās pazīmes
Zinātnieku rīcībā šobrīd ir tikai četri droši apstiprināti šīs sugas atradumi. Pat salu rāpuļiem šāds skaits ir pārsteidzoši mazs. Tas var liecināt, ka čūska ir dabiski ļoti reta, dzīvo ārkārtīgi paslēptu dzīvesveidu vai ir atkarīga no šauriem, specifiskiem mikrobiotopu apstākļiem.
Sugu raksturo arī neparasta pazīmju kombinācija, kas citām šīs grupas pārstāvēm nav novērota. Dažkārt acij tuvumā ir redzama raksturīga zvīņa, savukārt pieres zvīņas nesaskaras ar acs malu. Turklāt Irvina vilkaču čūskai trūkst uz muguras balto joslu, kas ir tipiskas daudzām citām šīs grupas sugām.
Aizsardzība un plašāks konteksts
Ņemot vērā sugas ļoti ierobežoto izplatības areālu un iespējamos cilvēka radītos draudus, zinātnieki iesaka Irvina vilkaču čūsku jau tagad uzskatīt par apdraudētu. Salu ekosistēmās pat nelieli būvniecības projekti vai mežu pārveidošana var atstāt ļoti spēcīgu iespaidu uz dzīvo dabu – retai sugai vienkārši nav, kur atkāpties.
Šis atklājums skaidri parāda, ka Nikobaru arhipelāgs nebūt nav līdz galam izpētīts. Katrs jaunatklātais organisms pierāda, ka reģiona rāpuļu daudzveidību un izplatību mēs pagaidām saprotam tikai daļēji. Jo vairāk mēs uzzinām, jo skaidrāk kļūst, cik daudz noslēpumu daba joprojām glabā sevī.
