Jau ilgu laiku ir uzskatīts par samērā drošu, ka uz Marsa kādreiz plūda šķidrs ūdens un planētas atmosfēra bija daudz biezāka, tādējādi padarot planētu potenciāli apdzīvojamu. Ilgi gan nebija skaidrs, cik ilgi šādi apstākļi saglabājās. Jauns pētījums liecina, ka šis labvēlīgais periods varēja turpināties ievērojami ilgāk, nekā līdz šim uzskatīts.
Aptuveni pirms 4,2–3,7 miljardiem gadu Marsu veidojošās upes, ezeri un, iespējams, okeāns sāka pakāpeniski izzust, jo Saules vējš lēnām retināja planētas atmosfēru. Rezultātā planētas virsma kļuva arvien sausāka un aukstāka. Zinātniekiem centrālais jautājums ir, kad Marsa vide galīgi zaudēja savu apdzīvojamību.
Vai Mars kļuva nedzīvei nepiemērots jau ļoti sen?
Daļa pētnieku uzskata, ka Mars diezgan agri kļuva videi nepiemērots dzīvībai, taču citi atrod arvien vairāk pierādījumu tam, ka labvēlīgi apstākļi varēja periodiski atgriezties garos ciklos. Šo pieņēmumu atbalsta arī NASA pašbraucošā robota Curiosity novērojumi, kas koncentrējas uz Geila krāteri. Tur iegūtie dati ļauj pavērt Marsa pagātni pilnīgi jaunā skatījumā.

Sens ūdens Geila krātērā
Abū Dabī Ņujorkas Universitātes pētnieki pamanīja, ka Geila krāterī atrodamie senie smilšu kāpu slāņi laika gaitā ir pārvērtušies iežos. Viņuprāt, tas noticis brīdī, kad šīs kāpas nonākušas saskarē ar pazemes ūdeņiem. Šāda pāreja no smiltīm uz cietu iezi liecina, ka ūdens aktivitāte šajā reģionā ilga daudz ilgāk, nekā iepriekš bija pieņemts.
Šie slāņi pieder tā dēvētajai Stimsona svītai, kas veidojusies no vēja sanestām smiltīm un nogulumiežiem. Curiosity šajā apvidū vairākkārt fiksējis fosilizētas smilšu nogulsnes. Lai gan krāteris mūsdienās ir pilnīgi sauss, atradumi liecina, ka agrāk tas bijis ievērojami mitrāks un dinamiskāks.
Zinātnieku savāktie pierādījumi
Pētnieki analizēja marskūgera instrumentu iegūtos datus un salīdzināja tos ar līdzīgām veidojumu struktūrām Apvienoto Arābu Emirātu tuksnešainajos reģionos. Tur esošajos tuksneša iežos ūdens izraisītā pārvēršanās no smiltīm par iezi bija labi dokumentēta, tāpēc šie paraugi kalpoja kā labs Zemes analogs Marsa nogulumiem. Līdzīgie raksti ļāva secināt, ka Geila krātera apkārtnē pazemes ūdeņi bija aktīvi vēl salīdzinoši vēlā Marsa attīstības posmā.
Zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka smilšu kāpas, visticamāk, cementējuši pazemes ūdeņi, kas pārvietojās no blakus esošajiem kalnu masīviem. Šāda procesa pēdas redzamas vairākos minerālos, tostarp ģipsī, kas uz Zemes īpaši bieži sastopams sausos, bet agrāk ar ūdeni saistītos reģionos. Šo minerālu klātbūtne apstiprina ilgstošu mitruma periodu uz Marsa.
Nozīme dzīvības meklējumos

Šie rezultāti saskan ar tās pašas pētnieku grupas iepriekšējiem pētījumiem, kuros analizētas citas smilšu kāpu sistēmas Geila krātera tuvumā. Abu pētījumu kopsavilkums iezīmē ainu, kurā pazemes ūdeņi ļoti ilgi piesātināja smilšu slāņus un pārveidoja to struktūru. Kamēr pastāvēja ūdens, saglabājās arī potenciālie apstākļi dzīvības iespējamībai.
Uz Zemes tieši smilšakmeņos glabājas daļa senāko zināmo dzīvības pēdu, jo mikroorganismi spēj saistīt nogulsnes un atstāt aiz sevis raksturīgas minerālas „paraksta“ zīmes. Tādēļ zinātnieki uzskata, ka Marsa fosilizētajās smilšu kāpās varētu būt saglabājušās seno baktēriju pēdas. Šā iemesla dēļ šādas vietas ir īpaši pievilcīgas nākamajām misijām, kas meklēs dzīvības atliekas Marsa pagātnē vai pat mūsdienās.


