Politiskajās debatēs arvien biežāk izskan ne tikai aicinājumi stiprināt aizsardzības spējas, bet arī nepieciešamība nodrošināt, lai visa loģistika, kas nosaka armijas spēju ātri pārvietoties, darbotos bez traucējumiem.
Lai gan daudz uzmanības tiek veltīts bruņojumam, karavīru apmācībai un sadarbībai ar NATO, bieži tiek aizmirsts viens pamata jautājums: vai Eiropas ceļi, tilti un dzelzceļi ir fiziski gatavi izturēt tanku, bruņutehnikas un cita smagā ekipējuma svaru?
Pēc Eiropas Savienības transporta komisāra Apostola Cicikostasa teiktā, atbilde ir nē. Šis vērtējums nav tikai teorētisks pieņēmums. Pēdējo gadu ģeopolitiskā nestabilitāte, karš Ukrainā un drošības ekspertu nepārtrauktie brīdinājumi liecina, ka Rietumeiropai ir jāgatavojas ne tikai sevis aizsardzībai, bet arī jādara tas pietiekami ātri.
Jums varētu patikt šie:
Komisārs neslēpj, ka kara gadījumā liela daļa tiltu vienkārši neizturētu tanku svaru un sabruktu, bet karavīri iestrēgtu pierobežas reģionos nevis ienaidnieka, bet gan birokrātijas dēļ.
“Mums ir novecojusi infrastruktūra,” atzīst Cicikostass pavisam tieši.
Novecojušie tilti apdraud pašu armijas
Daudzi Eiropas tilti ir būvēti pirms gadu desmitiem – laikā, kad neviens neparedzēja, ka tiem nāksies izturēt līdz pat 70 tonnas smagu kara tehniku. Tagad šie objekti kļūst par risku nevis ienaidniekam, bet Eiropas pašu bruņotajiem spēkiem. Šauras brauktuves, tuneli ar ierobežotu augstumu un novecojis dzelzceļš var kļūt par lielāko šķērsli ātrai reaģēšanai krīzes situācijā.
Tankiem, kurus vajadzētu ātri pārvietot no Francijas, Vācijas vai Nīderlandes uz NATO austrumu flanga valstīm, var vienkārši nepietikt laika, lai sasniegtu galamērķi. Tie iestrēgtu loģistikas sastrēgumos vai pat burtiski nogāztos kopā ar tiltu. Pēc komisāra teiktā, viens no plānotā projekta galvenajiem mērķiem ir ne vien atjaunot esošo infrastruktūru, bet arī būvēt jaunus objektus tur, kur tie šobrīd trūkst.
Aizsardzības kolonnu ceļš var ievilkties mēnešiem ilgi
Pat ja fizisku šķēršļu nebūtu, ceļš no Rietumeiropas uz austrumiem prasītu nevis dažas dienas, bet nedēļas vai pat mēnešus. Iemesls ir vienkāršs – birokrātija. Pašreizējā robežkontroles sistēma nav pielāgota ātrai militāro kolonnu pārvietošanai.
Jums varētu patikt šie:
“Tankus var aizkavēt papīri,” ironiski, bet reizē nopietni norāda Cicikostass. Tā var gadīties, ka vienā robežas pusē jau dzirdama kaujas trokšņi, kamēr otrā pusē karavīri vēl tikai gaida atļauju šķērsot robežu.
Tāpēc ES plāno ne tikai modernizēt fizisko infrastruktūru, bet arī pārskatīt juridiskās procedūras. Mērķis ir panākt, lai apdraudējuma gadījumā visas kontinenta mobilitātes sistēmas aktivizēšana būtu iespējama dažu stundu, nevis dienu vai nedēļu laikā.
Topošā stratēģija paredz simtiem objektu pārbūvi, kas ļautu nodrošināt četrus galvenos militārās pārvietošanās koridorus cauri visai Eiropai – no rietumiem līdz austrumu robežām.
Daudzmiljardu investīcija, kas var tikt samazināta
Eiropas Komisija savā budžeta projektā ir paredzējusi 17 miljardu eiro lielas investīcijas militārās mobilitātes infrastruktūrā laikposmā no 2028. līdz 2034. gadam. Kā jau jebkurā birokrātiskā procesā, arī šeit gala rezultāts būs atkarīgs no politiskajām sarunām.
Jau tagad vairāki ES diplomāti brīdina, ka šo summu varētu samazināt. Dažas dalībvalstis šo ieguldījumu varētu uzskatīt par lieku izdevumu, savukārt citas – par neizbēgamu nosacījumu drošības nodrošināšanai.
Cicikostass uzsver, ka šī infrastruktūras programma ir būtisks papildinājums NATO dalībvalstu vienošanās izpildei palielināt aizsardzības izdevumus līdz pat 5% no IKP. Viņš norāda, ka nav runa par teorētisku ieceri – Eiropai nav tiesību atļauties būt nesagatavotai.
NATO brīdinājumi un laika spiediens
NATO ģenerālsekretārs Marks Rite ir publiski brīdinājis, ka Krievijas radītais apdraudējums var kļūt ļoti reāls jau ap 2030. gadu. Seši gadi var šķist ilgs laiks, taču, runājot par tiltu būvniecību, dzelzceļa attīstību un starpvalstu procedūru reformām, tas patiesībā ir ļoti īss termiņš.
Jo ātrāk tiks pieņemti lēmumi, jo vairāk laika būs sagatavošanās darbiem. Var diskutēt par summām, tehniskajām niansēm un procedūrām, taču fakts paliek nemainīgs: Eiropas militārais mugurkauls šobrīd ir trausls. Un, ja netiks rīkots ātri, tas var salūzt tieši tajā brīdī, kad būs visvairāk nepieciešams.
Eiropa vairs nav mierīga, pašpietiekama sala, kur drošības jautājumi ilgstoši šķita otršķirīgi. Šodien pat ceļu kvalitāte var izšķirt, vai tanks ieradīsies frontē laikus. Kamēr mums vēl ir laiks, mums ir arī izvēles iespēja. Taču šīs izvēles laiks ar katru dienu kļūst īsāks.
