Dienvidukrainas, frontes tuvumā esošajā Zaporižžas pilsētā, kara ikdiena arvien dziļāk iegravējas cilvēku sejās un domās. Gan karavīri, gan civiliedzīvotāji dzīvo nepārtrauktā izsīkumā – līdz ar fizisko spēku zudumu pakāpeniski zūd arī motivācija un cerība.
Saglabāties dzīviem kara vidū
Francijas laikraksta Le Monde žurnālistu veidotais reportāžas stāsts atklāj cilvēku portretus, kuri cenšas izdzīvot kara apstākļos ne vien fiziski, bet arī emocionāli. Viens no viņiem ir aptuveni 30 gadus vecais Serhijs – bijušais televīzijas raidījuma vadītājs, tagad Ukrainas armijas dronu operators.
Viņš iestājās armijā 2024. gada vasarā pēc lielām pārmaiņām personīgajā dzīvē. Kā viņš pats saka, šāds pavērsiens bijis neizbēgams. Zaporižžas apgabalā Serhijs dienē jau astoņus mēnešus. Viņš pieder pie tiem nedaudzajiem salīdzinoši laimīgākajiem karavīriem, uz kuriem attiecas rotācijas sistēma: piecas dienas frontē, piecas – aizmugurē.
Jums varētu patikt šie:
Šajās tā dēvētajās brīvajās dienās viņš cenšas dzīvot pēc iespējas normālāku dzīvi – kopā ar citu karavīru rūpējas par viņu kaķi, skatās filmas, atpūšas. Taču pat tad karš vienmēr ir tepat līdzās. Lai gan Serhijs šaubās, vai ASV administrācijas pūliņi spēs ātri izbeigt konfliktu, viņš tomēr tic Ukrainas armijas spējai noturēt frontes līniju.
Droni maina kaujas lauku
Pēc Serhija teiktā, lielākās pārmaiņas skārušas tieši tehnoloģijas. Droni ir pārņēmuši vadošo lomu kaujas laukā.
“Agrāk viss bija atkarīgs no kājniekiem un artilērijas. Tagad frontes līniju kontrolē dronu operatori. Kaujas lauks izskatās apokaliptisks – izpostīta zeme, tukšas platības, ko saucam par ‘nāves zonu’. Neviens nespēj paslēpties no droniem,” viņš stāsta.
Šogad Ukraina plāno saražot līdz pat pieciem miljoniem dronu. Kopā ar jauno ASV un Eiropas Savienības atbalsta paketi Kijiva arvien vairāk iegulda savas aizsardzības industrijas attīstībā, un tā jau sāk strauji augt.
Cilvēku motivācija vājina
Neskatoties uz tehnoloģisko progresu, Serhijs neslēpj bažas par arvien pieaugošo nogurumu karavīru vidū. Viņš stāsta par jauniem iesaucamajiem, kuru apmācība ir nepilnīga un kuriem kļūst arvien grūtāk piespiest sevi pildīt uzdevumus frontē.
Jums varētu patikt šie:
“Viņiem saka, ka teritorija ir attīrīta, taču viņi nevirzās uz priekšu. Viņi saka, ka baidās. Un es viņus nevainoju – es pats nezinu, kā rīkotos viņu vietā,” viņš atzīst.
Zaporižžas civiliedzīvotāji: dzīve kara ēnā
Vienlaikus Zaporižžā cenšas turpināt dzīvi arī civiliedzīvotāji. Viena no viņiem ir Ruslana no okupētās Melitopoles, kura tagad strādā Zaporižžā pašvaldības iestādē. Viņa atzīst, ka visi ir noguruši – gan civilie iedzīvotāji, gan karavīri. Tomēr cerība vēl nav zudusi.
Pilsētas ikdiena neapstājas, lai arī to ik pa laikam pārtrauc raķešu un bumbu triecieni. Sabiedriskais transports kursē, sabiedriskie pakalpojumi darbojas, rodas jaunas darbavietas. Nesen tika paziņots, ka viena no pilsētas slimnīcām ir gandrīz pilnībā renovēta – tas ir signāls, ka dzīve turpinās pat pastāvīgu draudu apstākļos.
Bumbas krīt, bet cilvēki paliek
Tomēr Krievijas armijas uzbrukumi nebeidzas. Viens no pēdējiem smagākajiem gadījumiem notika 21. aprīlī, kad daudzdzīvokļu nama pagalmā nokrita bumba: gāja bojā kāda sieviete, vairāki cilvēki tika ievainoti. Divas dienas vēlāk brīvprātīgie joprojām tīrīja drupas, kad atskanēja jauna gaisa trauksme.
Taču šoreiz visi jau skaidri zināja, kā rīkoties – cilvēki ātri, bet bez panikas devās uz patvertni. Viņu vidū bija arī 42 gadus vecā Jevhenija Dounda, kuras dēls bērnu slimnīcā ārstē agrākā uzlidojumā gūtos ievainojumus.
“Mēs visi gribam mieru, bet neviens tam netic. Un pat ja ticētu – kā var būt miers, ja tu nevari aizstāvēt savu māju un savu valsti?” viņa jautā.
