10. oktobrī visā pasaulē tiek atzīmēta Pasaules garīgās veselības diena. Tā atgādina, ka rūpes par savu iekšējo stāvokli ir tikpat svarīgas kā fiziskā veselība. Runājot par garīgo veselību, mēs neizbēgami saskaramies ar vienu no dziļākajām cilvēka pieredzēm – eksistenciālajām trauksmēm.
Kas ir eksistenciālā trauksme?
Var rasties jautājums: kas īsti ir eksistenciālā trauksme? Uzskata, ka šāda trauksme ir raksturīga ikvienam cilvēkam. Neviens no mums nav no tās pasargāts, jo mums visiem ir apziņa, kas spēj uzdot jautājumus, meklēt un šaubīties.
Šo jēdzienu plašāk pazīstamu padarīja eksistenciālisma filozofijas un psihoterapijas aizsācēji – Kierkegors, Heidegers un citi. Viņi pamanīja, ka cilvēks kā apzinīga būtne neizbēgami sastopas ar vairākām dzīves patiesībām: mēs esam brīvi izvēlēties, atbildīgi par savām izvēlēm, esam ierobežoti un mirstīgi, un dzīves jēga nav no „augšas” gatava iedota – tā mums ir jāatrod pašiem.
Eksistenciālā trauksme nav parasta satraukuma sajūta
Tā nav tā pati trauksme, ko izjūtam pirms eksāmena vai gatavojoties sarežģītai sarunai. Eksistenciālā trauksme rodas, kad sastopamies ar pašiem dziļākajiem jautājumiem:
- Kā atrast savas dzīves jēgu?
- Kas mani sagaida nākotnē?
- Kā samierināties ar to, ka dzīve ir pārejoša?
Eksistenciālā trauksme dzimst tieši no šīs apziņas. Tā nav slimība, bet dabiska cilvēka apzinātības sastāvdaļa. Dažiem tā ir klusa, fonā klātesoša sajūta, citus tā piemeklē kā pēkšņa krīze – piemēram, zaudējuma, slimības, šķiršanās vai lielu dzīves pārmaiņu laikā.
Vai eksistenciālā trauksme ir neizbēgama?
Zināmā mērā tā skar mūs visus – eksistenciālā trauksme ir neizbēgama. Taču tas nav obligāti slikti. Tā nav tikai pretinieks. Eksistenciālā trauksme var būt arī skolotājs un ceļabiedrs, kas atgādina, kas mums patiesi ir svarīgs.
Tieši tā mudina mūs apstāties ikdienas steigā un pajautāt sev:
- Vai es dzīvoju tā, kā patiešām vēlos?
- Vai manas attiecības ir patiesas un tuvas?
- Vai es veltu laiku tam, kas man tiešām ir nozīmīgs?
- Ko es varu darīt šī visa labā?
Kad eksistenciālā trauksme kļūst pārāk spēcīga
Dažkārt eksistenciālā trauksme kļūst tik intensīva, ka šķiet – zeme slīd no kājām. Šādos brīžos var palīdzēt vienkāršas, bet efektīvas prakses:
- Sajūtas apzināšanās. Nosaukt šo sajūtu vārdā: „Es jūtu eksistenciālu trauksmi.” Jau pati noformulēšana spēj mazināt trauksmes ietekmi.
- Dalīšanās. Izrunāt to ar cilvēku, kuram uzticies. Eksistenciālie jautājumi kļūst vieglāk panesami, kad tie tiek izteikti skaļi.
- Jēgas veidošana mazās lietās. Varbūt jēga slēpjas rīta kafijā, sarunā ar draugu, grāmatas lappusē vai pastaigā. Bieži vien lielās atbildes pie mums atnāk caur mazajiem, ikdienišķajiem, bet nozīmīgajiem mirkļiem.
- Palīdzības meklēšana. Psihoterapija var būt droša vieta savu eksistenciālo jautājumu izpētei. Kopā ar speciālistu iespējams atrast veidus, kā šo trauksmi saprast, pieņemt un pārvērst par personiskas izaugsmes avotu.
Dzīvs esamības pierādījums
Eksistenciālā trauksme ir zīme, ka esam dzīvas, jūtīgas un meklējošas būtnes. Tā neļauj dzīvot „autopilotā” un atgādina, ka katra diena ir neatkārtojama. Pasaules garīgās veselības dienas ietvaros varam sev uzdot vienu vienkāršu, bet dziļu jautājumu: „Kas man šodien ir patiesi nozīmīgs?”
Iespējams, ka šis jautājums, trauksmes radīšanas vietā, kļūs par gaismu, kas vada mūs cauri dzīves trauslumam uz dziļāku kontaktu ar sevi un citiem.


