Klimata krīze cilvēci piespiež meklēt jaunus izejvielu avotus, kas ļautu būvēt vairāk saules un vēja parkus, palielināt akumulatoru ražošanu un samazināt fosilā kurināmā izmantošanu. Taču šajās pārmaiņās slēpjas paradokss: atbildes meklējumos nonākam pasaulē, kas līdz šim gandrīz nemaz nav pētīta – Klusā okeāna dziļākajās zonās.
Tur, vairāku tūkstošu metru dziļumā zem viļņiem, atrodas viena no vismazāk izprastajām Zemes ekosistēmām. Tieši uz šo reģionu šodien dodas pirmās izmēģinājuma ieguvei paredzētās kalnrūpniecības iekārtas, atstājot aiz sevis pēdas, kuru dziedēšana vietējiem dzīvotņu kompleksam var prasīt gadsimtus.
Atklāti simti līdz šim nezināmu sugu
Nesenie dziļūdens pētījumi Klariona–Klipertona joslā – milzīgā teritorijā starp Meksiku un Havaju salām – devuši atklājumus, kas pārsteiguši pat pieredzējušus biologus. Piecu gadu laikā zinātnieki jūrā pavadīja 160 dienas, savāca no jūras gultnes 4350 paraugu un pētīja organismu pasauli, kuras pārstāvju izmērs brīžiem nepārsniedza 0,3 milimetrus. Tas ir lielākais šī reģiona pētījums pēdējo trīspadsmit gadu laikā, un rezultāti atklāja simtiem sugu, kas līdz šim nekur pasaulē nebija reģistrētas.
Jums varētu patikt šie:
Atklātajā dzīvajā sastāvā ir daudz daudzsaru tārpu, vēžveidīgo un gliemežveidīgo, kas pielāgojušies dzīvei pilnīgā tumsā. To vielmaiņa ir ārkārtīgi lēna, tāpēc dzīve šeit rit kā palēninājumā – gandrīz nemanāmā ritmā.
Viena no iespaidīgākajām atklāsmēm ir jauna koraļļu suga Deltocyathus zoemetallicus. Tā līdz šim atrasta tikai uz polimetāliskajiem konkrecijiem – metālos bagātiem iežiem, kas klāj jūras gultni. Paradoxāli un traģiski ir tas, ka tieši šie ieži ir galvenais rūpniecības mērķis. Ja tos izraks, koraļļi zaudēs ne tikai savu dzīvotni, bet arī pašu pastāvēšanas iespēju.
Šis piemērs spilgti parāda dziļūdens ekosistēmu trauslumu: tās nav elastīgas un ātri atjaunojamas kā mežs vai pļava. Zinātnieki norāda, ka, piemēram, Ziemeļjūrā vienā jūras gultnes paraugā parasti atrod aptuveni 20 000 organismu, kamēr tikpat liels paraugs no Klusā okeāna dod tikai apmēram 200 eksemplāru. Individu skaits ir krietni mazāks, taču sugu daudzveidība ir līdzīga – tas liecina, ka šīs kopienas ir ārkārtīgi jutīgas un atjaunojas ļoti lēni.
Izmēģinājuma ieguve atstāj pēdas gadsimtiem ilgi
Novērotāji baidījās, ka izmēģinājuma ieguvei paredzētās iekārtas pilnībā izpostīs jūras gultni, taču pirmie rezultāti ir divējādi. Ekosistēma nav saņēmusi tik postošu triecienu, kā sākotnēji tika baidīts, tomēr skaitļi joprojām ir satraucoši: tur, kur mašīnu riteņi pieskārās jūras gultnei, dzīvnieku skaits samazinājās par 37 procentiem, bet sugu daudzveidība – par 32 procentiem. Tas nav tikai „nedaudz uzjaukts dibens”. Dziļūdens procesi norit tik lēni, ka vienas mašīnas vienreizējs pārgājiens var palikt redzams ilgāk, nekā mūsu modernākās tehnoloģijas vispār ir pastāvējušas tirgū.
Īpaši drūma aina paveras, aplūkojot konkreciju veidošanās procesu. Polimetālisko iežu izveidošanās prasa tūkstošiem, pat miljoniem gadu. Kad tie ir aizvākoti, jūras gultne paliek kailā – ne tikai bez metāliem, bet arī bez telpiskās struktūras, kas nodrošina mājvietu veseliem sugu kompleksam. Mežu var atkārtoti iestādīt, taču dziļūdens jūras gultni mēs „no jauna izveidot” nevaram. Tas nav atjaunojams resurss, bet gan ģeoloģisks fenomens, kas veidojies laika mērogā, kuru cilvēka dzīves ilgums nespēj aptvert.
Jums varētu patikt šie:
Zaļais kurss sastopas ar morālu paradoksu
No malas varētu šķist, ka dziļūdens ieguves kritiķi ignorē citu realitāti: augošais metālu pieprasījums uz sauszemes arī nodara smagu kaitējumu. Tradicionālo raktuvju dēļ tiek izcirsti meži, piesārņoti ūdeņi un izjaukta vietējo kopienu dzīve. Tāpēc daļa ekonomistu un rūpniecības pārstāvju apgalvo, ka dziļūdens kalnrūpniecība varētu būt „mazākais ļaunums”.
Tomēr šāda loģika bīstami vienkāršo realitāti. Klusā okeāna gultne nav tukšs tuksnesis, bet gan unikāla ekosistēma, kurai – kā rāda jaunākie atklājumi – piemīt pārsteidzoši liela bioloģiskā daudzveidība. Līdz šim vienkārši neviens nopietni nav mēģinājis to iepazīt.
Mēs nezinām, ko tieši sargājam, bet riskējam zaudēt neatgriezeniski
Situāciju īpaši sarežģītu padara fakts, ka aptuveni 30 procenti Klariona–Klipertona joslas jau ir pasludināti par aizsargājamām teritorijām. Patiesībā zinātniekiem vēl arvien trūkst precīzu zināšanu, ko tieši šajās teritorijās aizsargā. Tas līdzinās situācijai, kad tropu mežā izveido rezervātu, nezinot, vai tur mīt papagaiļi, jaguāri vai pavisam citas sugas. Šīs teritorijas pašlaik drīzāk ir preventīvs žests, nevis efektīva dabas aizsardzība.
Šīs neskaidrības pamatā ir institucionāls vakuums. Starptautiskā jūras gultnes pārvalde (International Seabed Authority), kas izveidota, lai regulētu ieguvi starptautiskajos ūdeņos, joprojām nav pieņēmusi galīgo Ieguves kodeksu – noteikumu kopumu, kas paredzētu, kurš, kur un kādos apstākļos drīkst iegūt metālus. Priekšlikums publiskots jau 2019. gadā, taču lēmumu joprojām nav. Tas nozīmē, ka gandrīz puse planētas virsmas – starptautiskie ūdeņi – šobrīd atrodas juridiskā pelēkajā zonā. Un katrs vakuums, kurā krustojas milzīgas ekonomiskās intereses, rada nopietnus draudus dzīvajai dabai.
Vai spējam pārvaldīt to, ko vēl tikai sākam saprast?
Visi šie fakti galu galā ved pie viena centrāla jautājuma: vai cilvēce spēj atbildīgi rīkoties ar resursiem, kuru bioloģisko un ekoloģisko pamatu mēs vēl tikai sākam izprast? Tirgus loģika saka, ka pieprasījumam augot, ieguve neizbēgami pieaugs. Taču zinātniskie dati liecina, ka šādā ceļā mēs varam iznīcināt ekosistēmu, kuras daļām vēl pat nav piešķirti nosaukumi un kuru loma ekoloģiskajos procesos mums ir pilnīgi nezināma.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka katra jaunaprakstīta suga ir solis pretim atbildīgākiem lēmumiem. Tajā pašā laikā mūsu lielākais pretinieks ir laiks: tehnoloģijas attīstās ātrāk, nekā spēj atjaunoties dziļūdens jūras gultne. Ieguves iekārtas var sākt darboties vēl pirms zinātne spēj izveidot pat aptuvenu priekšstatu par šīs zemūdens valstības iemītniekiem.
Galu galā mums nāksies izlemt, vai klimata glābšana drīkst notikt par jebkuru cenu, vai arī pastāv robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Šobrīd mēs varam tikai nojaust, kādu pasauli esam gatavi iznīcināt – pasauli, kuras trauslumu sākam apzināties tikai tagad.
