Demokrātija ir politiskā iekārta, kuras pamatā ir tautas vara. Šādu definīciju bieži atkārto skolās, universitātēs un publiskās diskusijās.
Arī Lietuva tiek uzskatīta par demokrātisku valsti, kurā cilvēki – vismaz teorētiski – vada valsti ar vēlēšanu, referendumu un pilsoniskās līdzdalības palīdzību. Tomēr rodas būtisks jautājums: vai tā patiešām ir tautas vara, vai arī tikai simboliska līdzdalība varas veidošanā?
Mūsdienās arvien vairāk Lietuvas iedzīvotāju šaubās, vai viņu balss patiesībā kaut ko maina. Lai gan vēlēšanas notiek regulāri un konstitūcija skaidri pasaka, ka suverenitāte pieder tautai, reālā politiskā vara bieži paliek šaurā politiķu, biznesa interešu un ietekmīgu tīklu lokā.
Jums varētu patikt šie:
Tādi parādību kā nepildīti priekšvēlēšanu solījumi un korupcijas skandāli grauj cilvēku uzticēšanos gan varai, gan tam, kā demokrātija faktiski darbojas.
Sabiedrībā valda divējāda situācija: no vienas puses cilvēkiem ir tiesības balsot, piedalīties politikā un brīvi paust savu viedokli, bet no otras – daudzi jūtas vairāk kā skatītāji, nevis lēmumu pieņēmēji.
Šī spriedze starp formālu līdzdalību un reālu ietekmi arī rada centrālo jautājumu: vai mēs, pilsoņi, vadām valsti, vai tomēr ļaujam citiem to darīt mūsu vārdā?
Vēlēšanas – iespēja vai tikai tukšs rituāls?
Vēlēšanas ir demokrātijas centrālais instruments, kas ļauj pilsoņiem paust savu gribu un nodot varu ievēlētiem pārstāvjiem. Taču praksē vēlēšanas nereti pārtop tikai regulārā procedūrā, kas neveido patiesu atbildības saikni starp vēlētājiem un politiķiem.
Vēlētājiem jāizvēlas no jau iepriekš atlasīta kandidātu loka, kurus visbiežāk atbalsta partijas ar spēcīgām struktūrām un ievērojamiem finanšu resursiem. Pat ja cilvēks vēlas pārmaiņas, viņš atkal un atkal sastopas ar tiem pašiem sarakstiem un tām pašām “pazīstamajām sejām”.
Jums varētu patikt šie:
Atsevišķa problēma ir priekšvēlēšanu retorika. Politiķu solījumi bieži ir neskaidri, izplūduši vai vienkārši nerealizējami. Pēc vēlēšanām nereti dzirdama frāze: “ne viss ir atkarīgs no mums”.
Šāda pieeja iztukšo demokrātijas jēgu. Ja ievēlētie pārstāvji nespēj vai nevēlas īstenot vēlētāju gribu, rodas jautājums: kas tad patiesībā pieņem lēmumus?
Turklāt vēlēšanās piedalās arvien mazāk jauniešu un aktīvā vidusšķira, kurai politika šķiet attāla, neefektīva vai pat korumpēta. Šī tendence rada apburto loku: zema aktivitāte palīdz noturēties vecajām politiskajām aprindām, kas vēl vairāk attālinās no cilvēkiem.
Pilsoniskā līdzdalība – demokrātijas vājā saite
Teorētiski cilvēkiem ir iespēja ietekmēt lēmumus ne tikai vēlēšanās, bet arī ar iesniegumiem, petīcijām, pilsoniskām iniciatīvām un dalību vietējā pašvaldībā. Tomēr praksē pilsoniskā aktivitāte Lietuvā joprojām ir vāja. Daudzi neuzticas ne valstij, ne sev pašiem un netic, ka viņu rīcība kaut ko mainīs.
Tāpēc publiskā diskusija bieži aprobežojas ar sūdzībām sociālajos tīklos vai komentāru sadaļās. Reāla iesaiste – rakstīt politiķiem, piedalīties sēdēs, veidot pilsoniskās iniciatīvas – paliek niecīga.
Sabiedrības daļa samierinās ar pasīva novērotāja lomu: “valsts nav mūsu, mēs te tikai dzīvojam”.
Arī institūcijas ne vienmēr aktīvi veicina cilvēku līdzdalību. Atklātas diskusijas bieži vien ir tikai formālas, ar mazu caurskatāmību un nepietiekamu vēlmi uzklausīt. Ja cilvēks par savu priekšlikumu vai vēstuli nesaņem nekādu saturīgu atbildi, viņš vīlies attālinās no līdzdalības.
Kas patiesībā vada valsti?
Reālā vara bieži slēpjas nevis konstitūcijā vai likumos, bet institūciju aizkulisēs, kur lēmumus ietekmē politiskās tirgošanās, biznesa intereses un birokrātiski darījumi. Tā politika no sabiedrisko interešu aizstāvības lauka pārvēršas par skatuvi noteiktu grupu ietekmes nostiprināšanai.
Veidojas it kā divlīmeņu valsts. Viena – oficiālā, kur runā par tautas varu, un otra – slēptā, kur tiek pieņemti reālie lēmumi. Šī pretruna rada dziļu plaisu starp pilsoni un valsti. Daudziem rodas sajūta, ka viss tiek izlemts “tur augšā”, bez viņu ziņas un piekrišanas.
Korupcija, savējo būšana amatvietās un interešu konflikti tikai pastiprina sajūtu, ka valsts nav kopējs sabiedrisks labums, bet gan slēgts klubs, kur galvenais ir pazīšanās, lojalitāte un prasme sistēmu saliekt savā labā.
Ko var mainīt?
Neskatoties uz visām problēmām, demokrātija nekad nav gatavs produkts, bet gan nepārtraukts process. Ja pilsoņi vēlas patiesu ietekmi, viņi nedrīkst aprobežoties tikai ar došanos pie vēlēšanu urnām, bet jābūt aktīviem visu laiku.
Ir nepieciešams attīstīt politisko pratību: interesēties par to, kas un kā pieņem lēmumus, uzdot jautājumus, kritizēt un prasīt atbildību.
Gan izglītības sistēmai, gan medijiem, gan politiskajām partijām būtu jāveicina īsts dialogs, nevis tā virspusēja imitācija. Tikai tad varēsim runāt par reālu tautas varu, nevis tās ilūziju.
Vai Lietuvā valsti vada tauta? Principā – jā, bet ļoti ierobežotā apjomā un bieži vien tikai formāli. Kamēr pilsoņi nejutīsies atbildīgi par pieņemtajiem lēmumiem, bet politiķi – atbildīgi viņu priekšā, īstena demokrātija paliks vairāk teorētisks jēdziens.
Galu galā viss ir atkarīgs no mums pašiem: vai samierināmies ar skatītāja lomu vai kļūstam par savas valsts aktīviem saimniekiem. Tā nav vienreizēja rīcība, bet ikdienas atbildība.
