Eiropas ir uzliesmojis negaidīts strīds par viedtālruņu programmatūras atjauninājumiem, un tā centrā nonācis Motorola zīmols. Kamēr lielākā daļa ražotāju ātri pielāgojās jaunajiem Ecodesign noteikumiem un pagarināja atjauninājumu nodrošināšanas periodu, Motorola izvēlējās pavisam citu ceļu. Uzņēmums izcēla tikai vienu vārdu, kas būtiski maina to, kā var interpretēt šos noteikumus.
Jūnijā stājās spēkā Ecodesign prasības, kas nosaka ilgāku programmatūras uzturēšanu, labāku ierīču remontējamību un akumulatoru izturību. ES skaidri norādīja, ka jaunie noteikumi garantē vismaz piecu gadu operētājsistēmas atjauninājumus, skaitot no konkrētā modeļa pārdošanas beigām. Tas šķita kā nozīmīgs solis pretī ilgākam viedtālruņu kalpošanas laikam.
Tomēr Motorola neaprobežojās ar oficiālajām preses relīzēm, bet iedziļinājās paša tiesību akta precīzajā tekstā. Tieši tur arī radās strīds: viena vienīga vārda lietojums pārvērta sākotnēji šķietami skaidru solījumu daudz neskaidrākā pienākumā.

Viens vārds, kas izmainīja visu
Tiesību akta pielikumā ir noteikts, ka ražotājam, “ja tas piedāvā atjauninājumus”, tie jānodrošina vismaz piecus gadus un bez maksas. Tas nozīmē, ka noteikums patiesībā neprasa obligāti piedāvāt atjauninājumus, bet gan tikai to, ka, ja tie tiek nodrošināti, par tiem nedrīkst iekasēt maksu. Tā kā par drošības labojumiem parasti tāpat netiek prasīta samaksa, Motorola nonāk pie secinājuma, ka ilgāks atbalsta periods faktiski nav juridiski saistošs pienākums.
Šādas interpretācijas dēļ Motorola var turpināt savus tālruņus Eiropā pārdot ar īsāku atjauninājumu grafiku. Dažiem modeļiem drošības labojumi tiek nodrošināti knapi četrus gadus, kamēr konkurenti piedāvā sešu vai pat septiņu gadu atbalstu. Tas ir krasā pretrunā ar publiskajiem ES paziņojumiem, taču ne vienmēr konfliktē ar tiesību akta burtisko tekstu.
Kā reaģēja tirgus?
Lielākā daļa citu ražotāju, piemēram, Samsung, Google un Xiaomi, nolēma neriskēt un pagarināja atjauninājumu nodrošināšanas termiņu bez lielām iebildēm. Tas tiem deva būtisku mārketinga priekšrocību: lietotāji dod priekšroku ierīcēm, kas ilgāk paliek drošas un aktuālas. Motorola ar savu pieeju šeit izceļas īpaši, un ilgtermiņā tas var ietekmēt uzņēmuma reputāciju pircēju acīs.
Tomēr uzņēmums paliek pie savas pozīcijas: likums netiek pārkāpts, jo noteikumi nepārprotami neparedz pienākumu atjauninājumus sniegt, bet gan tikai to, ka, ja tie tiek nodrošināti, tiem jābūt bez maksas. Šī situācija ļoti spilgti parāda, cik sarežģīti un divdomīgi mēdz būt tehnoloģiju regulējumi un cik daudz patiesībā ir atkarīgs no precīza formulējuma.
Ko tas var nozīmēt nākotnē?

Šis strīds var kļūt par būtisku precedentu. Ja ES nolems noteikumus precizēt vai vērsties pret ražotāju, var mainīties visa programmatūras atjauninājumu politika Eiropā. Savukārt, ja Motorola interpretācija tiks atzīta par pareizu, arī citi ražotāji varētu tikt kārdināti saīsināt savu ierīču oficiālo atbalsta periodu.
Šis gadījums izgaismo arī plašākas problēmas saistībā ar to, kā tiek veidoti noteikumi un cik būtiska ir ārkārtīgi precīza juridiskā valoda tehnisko prasību gadījumā. Viens vienīgs vārds var ietekmēt visa daudzu miljardu vērtā industrijas sektora lēmumus, līdz ar to skarot gan patērētāju drošību, gan ierīču kalpošanas ilgumu.


