Mūsdienās daudzi cilvēki jūtas nepārtraukti saspringti, lai gan tieši apdraudējumi it kā nav manāmi. Ķermenis reaģē uz ikdienas raizēm tā, it kā būtu jācīnās par izdzīvošanu. Tādējādi stress no īslaicīgas reakcijas kļūst par ierastu stāvokli un klusi izsmeļ mūsu enerģijas rezerves.
Mūsu daba un dzīves vide nesaskan
Evolūcijas antropologi norāda, ka mēs dzīvojam vidē, kurai bioloģiski neesam līdz galam pielāgojušies. Cilvēkam ir dabiskāk uzturēties ārā – koku un plašu ainavu ielokā –, nevis blīvi apbūvētās pilsētās. Ja apkārt ir maz zaļumu, pat īsa tempa maiņa un aiziešana no kņadas kļūst grūti pieejama.
Pētnieki Kolins Šo un Daniels Longmans ir izvērtējuši plašu pētījumu klāstu un tajos saskatījuši kopīgu likumsakarību. Viņuprāt, mūsdienu stress rodas no pretrunas starp cilvēka pirmatnīgo dabu un tagadējiem dzīves apstākļiem. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc šķietami sīki kairinātāji spēj ilgstoši uzturēt trauksmi un nogurumu.
Jums varētu patikt šie:
Kur dzīvo mūsu ķermenis?
Ķermenis dzīvo pagātnē
Mūsu senči piedzīvoja stresu reti, taču tad tas bija ļoti spēcīgs – piemēram, bēgot no plēsēja vai mēģinot to aizbaidīt. Šāds cīņas vai bēgšanas režīms mobilizēja nervu sistēmu, muskuļus un sirdi, maņas kļuva acumirklī asākas. Kad briesmas bija garām, sekoja ilga atpūta, miegs un atjaunošanās, un organisms spēja pilnībā atgūt spēkus.
Mūsdienās mehānisms ir tas pats, tikai lauvu vietā ir e-pasti, termiņi un konflikti. Organisms reaģē uz sarunu ar priekšnieku, saspringtu dialogu ar partneri vai ielu troksni tāpat kā uz tiešiem draudiem. Taču, tā kā nav fiziskas “izlādes”, stresa hormoni var cirkulēt asinīs visu dienu un nakti.
Pilsēta kā pastāvīgs kairinātājs
Milzīgs daudzums sīku signālu
Mūs ik dienas ieskauj neskaitāmi mazi kairinājumi, kas uztur ķermeni nepārtrauktā gatavībā. Trokšņu līmenis, sastrēgumi, mākslīgais apgaismojums vakaros, reklāmas un informācijas pārbagātība rada pastāvīgu spriedzi. Tam pievienojas sevis salīdzināšana ar citiem, ko vēl vairāk pastiprina sociālie mediji.
Jums varētu patikt šie:
Ilgstoša stresa sekas
Pētnieki brīdina, ka ilgstošs stress var kaitēt smadzenēm un imūnsistēmai, kā arī ietekmēt auglību. Pilsētās biežāk novēro vājāku fizisko sagatavotību, augstāku trauksmes un depresijas līmeni un dažviet arī īsāku dzīves ilgumu. Svarīga loma te ir gaisa piesārņojumam, mikroplastmasai, sliktam miegam un sēdošam dzīvesveidam.
Atpakaļ līdzsvarā
Daba kā pretinde
Pētījumi rāda, ka laiks dabā pazemina asinsspiedienu un uzlabo garastāvokli. Pat īsa pastaiga parkā, pasēdēšana pie ūdens vai skats uz zaļumu nomierina nervu sistēmu. Ķermenis saņem signālu, ka vide ir droša un drīkst atslābt.
Ko var darīt pilsētas un mēs paši?
Autori aicina pilsētplānotājus veidot vairāk zaļo zonu, gājēju un veloceļu, kā arī klusās atpūtas vietas. Ir būtiski saglabāt dabiskas ainavas, mazināt piesārņojumu un iedrošināt cilvēkus vismaz daļu dienas pavadīt ārā.
Īpaši nozīmīgas ir klusās zonas, kur var būt bez ekrāniem un pienākumiem. Arī mazi ikdienas ieradumi – piemēram, pusdienu pārtraukums svaigā gaisā – palīdz atjaunot līdzsvaru. Ja spējam apvienot mūsdienu dzīves tempu ar dabas tuvumu, varam atgūt veselīgāku ritmu un garāku atjaunošanās laiku.
