Kosmoss joprojām ir viena no noslēpumainākajām un bīstamākajām vietām, kur cilvēks vispār var nonākt. Neskatoties uz mūsdienu tehnoloģiju attīstību un arvien labāku sagatavotību kosmosa misijām, cilvēka dzīvībai un veselībai draudošu apdraudējumu ir vēl aizvien daudz. Tāpēc arvien biežāk tiek uzdots jautājums: kas patiesībā notiktu, ja astronauts nomirtu kosmosā?
Dzīve uz Zemes mums šķiet pašsaprotama. Mums ir atmosfēra, skābeklis, salīdzinoši stabila temperatūra un aizsardzība pret kaitīgu starojumu. Taču brīdī, kad cilvēks pamet Zemes atmosfēru, situācija krasi mainās. Kosmosā viņš nonāk vidē, kas cilvēkam ir pilnīgi nelabvēlīga.
Tur nav skābekļa, spiediens ir gandrīz nullei tuvs, bet temperatūra var svārstīties no ārkārtīgi augstas līdz ļoti zemai – atkarībā no tā, vai ķermenis atrodas tiešā Saules gaismā vai ēnā.

Kas notiek ar cilvēka ķermeni vakuumā?
Visbīstamākais ir tas, ka bez īpašas aizsardzības cilvēka organisms šādiem apstākļiem reaģē ārkārtīgi ātri. Jau dažu sekunžu laikā bez skābekļa un bez spiediena aizsardzības cilvēks zaudētu samaņu. Organismā esošie gāzu un tvaiku burbulīši sāktu izplesties, radot smagus audu bojājumus.
Plaušu alveolas varētu plīst, tiktu traucēta asinsrite, un sirds darbība ļoti ātri varētu apstāties. Arī ķermeņa šķidrumi ir jutīgi pret vakuumu – zema spiediena dēļ tie sāk it kā “vārīties”, veidojot asinsvados burbulīšus, kas savukārt kavē normālu organisma darbību.
Astronauta ķermeņa liktenis pēc nāves kosmosā
Ja astronauts nomirtu atklātā kosmosā, viņa ķermenis vienkārši turpinātu dreifēt orbītā, vai arī paliktu kosmosa stacijā vai kapsulā, ja nāve iestātos tur. Ķermenis neapsaltu uzreiz, jo vakuumā siltums izkliedējas ļoti lēni. Aukstums iedarbotos pakāpeniski, un ķermenis pamazām izkalstu, zaudējot mitrumu, jo no ķermeņa šķidrumiem iztvaikojušais tvaiks tieši nonāktu vakuumā.
Šādos apstākļos mirušais ķermenis var saglabāties ļoti ilgi, īpaši tad, ja tas neatrodas tiešā Saules starojumā. Taču ilgstoša ultravioleto staru, radiācijas un krasu temperatūras svārstību ietekme tomēr pakāpeniski izraisa noārdīšanās procesus. Baktērijas kosmosā nespēj darboties tāpat kā uz Zemes, tomēr starojums un fiziski faktori audus lēnām bojā tik un tā.
Vēsturiski zināmi gadījumi un zinātniskas diskusijas

Līdz šim zināms tikai viens gadījums, kad astronauti gājuši bojā ārpus Zemes atmosfēras – tas notika 1971. gadā PSRS misijas Sojuz 11 laikā. Atgriežoties uz Zemes, kosmosa kuģī negaidīti atvērās neliels vārsts, izraisot pēkšņu dekompresiju. Visi trīs apkalpes locekļi nosmaka. Šis traģiskais notikums parādīja, cik ļoti trausla ir cilvēka dzīvība kosmiskajos apstākļos, pat tad, ja tehnika sākotnēji šķiet droša un uzticama.
Mūsdienās visas kosmosa misiju apkalpes ir rūpīgi apmācītas un atrodas nepārtrauktā uzraudzībā. Stacijas un kapsulas ir aprīkotas ar noteiktām procedūrām gadījumiem, ja kāds misijas laikā mirst. Ja astronauts nomirst Starptautiskajā kosmosa stacijā (SKS) vai kosmosa kuģī, viņa ķermeni atkarībā no situācijas var:
- nogādāt atpakaļ uz Zemi,
- izolēt īpašā hermētiskā nodalījumā,
- ārkārtas gadījumā – nosūtīt atklātā kosmosā, lai samazinātu riskus pārējai apkalpei.
Ētiskās un praktiskās dilemmas
Astronauta nāve nerada tikai zinātniskus jautājumus, bet arī kompleksas ētiskas problēmas. Kā rīkoties ar mirušo, ja atgriešanās uz Zemes nav iespējama? Vai ir morāli pieņemami ļaut ķermenim vienkārši dreifēt kosmosā? Vai tomēr būtu jāizstrādā īpaša “bēru procedūra” kosmosā?
Vienotas un nepārprotamas atbildes šobrīd vēl nav. Taču šie jautājumi kļūs arvien nozīmīgāki, plānojot ilgtermiņa misijas, piemēram, lidojumus uz Marsu vai pastāvīgu apmetņu izveidi uz Mēness.
Kopsavilkums: cilvēks un nāve kosmosā
Kosmoss ir apburošs, taču vienlaikus ļoti bīstams vidis. Cilvēka ķermenis bez aizsardzības vakuumā nespētu izturēt pat vienu minūti, nāve iestātos ļoti ātri. Zinātnieki un inženieri joprojām meklē labākos risinājumus, kā šādos apstākļos rīkoties un kā maksimāli samazināt riskus cilvēkiem, kas strādā kosmosā.
Ir skaidrs jau tagad: astronautu drošība prasa ārkārtīgi lielu uzmanību un rūpīgu sagatavošanos – ne tikai tehnoloģiskā, bet arī medicīniskā, ētiskā un praktiskā līmenī, lai būtu gatavi pat visekstrēmākajām situācijām.


