Mani vienmēr ir motivējusi apziņa, ka varu kādam būt par gaismu. Jo visvairāk es baidos no tā, ka varētu cilvēku “inficēt” ar neticību pašam sev, stāsta sociālās iniciatīvas „Skirtingos spalvos” virzītājs Dalius Stankevičus.
Mēs ar viņu runājam par īsto dzīvi – tā nekad nav glamūra pilna, taču vienmēr ir piepildīta ar visdažādākajām krāsām.
Iniciatīvas „Skirtingos spalvos” rašanās
– Dalius, jūs izveidojāt sociālo iniciatīvu „Skirtingos spalvos”. Pastāstiet mazliet par tās pirmsākumiem – cik ilgi jau darbojaties?
Jums varētu patikt šie:
– Daudzi nemaz nezina, ka katrai slimībai vai traucējumam, kas kļūst par diagnozi, ir sava krāsa. Vairāk nekā pirms sešiem gadiem mana dzīve “iekrāsojās” zilā krāsā – tā simbolizē 1. tipa cukura diabētu.
Šī krāsa, kas negaidīti ienāca manā dzīvē, ieguva īpašu nozīmi, pamodināja vēlmi palīdzēt ieraudzīt arī citu cilvēku dzīves krāsas un radīt sociālo iniciatīvu „Skirtingos spalvos”.
Iniciatīvas mērķis kopā ar komandu ir parādīt dažādu slimību “aizkulises” un visu to, kas pavada dzīvi ar diagnozi. Tas nenozīmē tikai labas emocijas, pozitīvas sajūtas un nekad nezūdošu dzīves motivāciju. Citiem vārdiem – es sajutu vajadzību parādīt, ka, līdz brīdim, kad iepazīsti diagnozi un pieņem to kā sev tuvu, pa ceļam var gadīties viskas.
Organizācijas ceļš un misija
– Kāds vispār ir šādas organizācijas attīstības ceļš?
– Mūsu organizācija, iespējams, ir īpaša ar to, ka uz šo ceļu var doties ļoti plaša kopiena. Mēs runājam un pieskaramies daudzām tēmām – garīgās veselības traucējumiem, dažādiem invaliditātes veidiem, onkoloģiskām slimībām vai, piemēram, priekšlaikus dzimušu mazuļu drosmei.
Jums varētu patikt šie:
Tiem, kuri iet pa mūsu krāsaino ceļu vai to atbalsta, ir jāatceras tikai viens: viss sākas ar iepazīšanos. Nav svarīgi, vai tā ir sevis iepazīšana vai cita cilvēka pamanīšana – tikai tad, kad tu ieraugi, tu sāc uzzināt, mācīties saprast, pārbaudīt sevi un savu iecietību, un vari šo ceļu iet tālāk.
Visu iniciatīvas varoņu stāsti palīdz īstenot mūsu pamatmērķi – mazināt sociālo atstumtību un audzēt empātiju pret otru cilvēku.
Motivācija un kā tikt galā ar nogurumu
– Motivējošs jautājums. Viss, kas ilgst ilgi, prasa pacietību. Kā jūs pats tiekat galā ar nogurumu, kad gribas visu pamest un nodarboties ar ko citu? Vai jums vispār rodas šādas domas?
– Mēs, cilvēki, esam radīti dzīvot dzīvi kā dinamisku veselumu: vilšanās, prieki, zaudējumi un atklājumi. Sociālajā jomā strādāju jau sešus gadus un labi saprotu, ka vilšanās ikdienā ir vairāk nekā prieka brīžu.
Ja tu kopā ar komandu tici projektam no sirds, zini, ka tas var aizskart tūkstošiem sirdis un sniegt nepieciešamu palīdzību ievainojamām sabiedrības grupām, bet nesaņem vajadzīgo finansiālo atbalstu ne no privātpersonām, ne valsts institūcijām un atkal un atkal dzirdi “nē”, ir jāpieliek ļoti daudz pūļu, lai atrastu dzirksti, kas ļautu idejas īstenot, turpinot ticēt, ka sabiedrība kādā brīdī sadzirdēs un noticēs.
Tomēr mani vienmēr ir motivējusi un joprojām motivē ticība cilvēkam un apziņa, ka es varu kādam būt par gaismu un prieka avotu. Varbūt tas ir tikai mirklis, kad ieraugu kādam dziļi paslēptu smaidu. Jo man šķiet, ka pats biedējošākais ir iespēja “inficēt” cilvēku ar neticību pašam sev.
Par ko ir vērts dzīvot?
– Kā jūs atbildētu uz jautājumu – par ko ir vērts dzīvot?
– Uz šo jautājumu esmu jau agrāk atbildējis. Vispirms, runājot par to, vēlos sākt ar prieku. Prieku par to, ka es vispār esmu šeit. Ja es esmu šeit, tas nozīmē, ka ir iemesls, kāpēc man šeit jābūt.
– Droši vien bieži dzirdat cilvēkus sakām, ka šāda iemesla nav.
– Es gribu uzsvērt, ka iemesls vienmēr pastāv. Vienmēr ir iemesls būt šeit, tiekties pēc laimes – lai arī ko tas mums katram nozīmētu: patīkami ikdienas sīkumi, karjeras mērķi vai vienkārši ikdienas vēlme dzīvot…
Manuprāt, laime un griba dzīvot rodas brīdī, kad tu “pamosties” un saproti vienkāršu patiesību – vienmēr ir iemesls palikt.
Doma “tagad man nav iemesla” ir tikai ilūzija, kas saistīta ar konkrēto dzīves situāciju. Tas, kurš tā jūtas, neesat īstais “jūs”. Tas ir kā cits cilvēks, kas cenšas jūs novirzīt uz pašiznīcinoša ceļa. Bet tas neesat jūs.
Dažkārt nasta ir par smagu, lai to nestu vienatnē. Ja šo “klucīšu” sakrājas par daudz, tie var sabrukt un izklīst. Tāpēc cilvēkiem, kuri piedzīvo emocionālas grūtības un domā par aiziešanu no dzīves, ir ārkārtīgi svarīgi atrast otru cilvēku, kas spētu palīdzēt smagajos brīžos.
Palīdzību meklēt ir iespējams vienmēr
– Bet ja tāda cilvēka tuvumā nav?
– Vienmēr ir cilvēki, kurus tu nepazīsti, bet kuri ir gatavi tev palīdzēt. Šim nolūkam pastāv uzticamas palīdzības tālruņu līnijas, īsajiem numuriem pieejami krīzes tālruņi jauniešiem un bērniem, krīzes centri – viņi nekad neteiks “nē”.
Dzīve ar diabētu
– „Skirtingos spalvos” aizsākās ar jūsu paša stāstu, ko labprāt dalāt ar citiem. Kā jūs šodien dzīvojat ar savu slimību? Cik lielu daļu jūsu dzīves tā aizņem?
– Diabēts vienmēr paliks par to “draugu”, kuru es savā dzīvē nebiju gaidījis. Un, lai arī ļoti gribētos, lai mūsu ceļi šķirtos un es varētu sagaidīt rītdienu bez tā, es saprotu, ka šobrīd tas vienkārši nav iespējams. Tāpēc tas ir ar mani ikdienā un aizņem pašu trauslāko dzīves stūrīti, par kuru nemitīgi jārūpējas un kas vienmēr jāsargā.
Dzīvojot ar diabēta diagnozi, pats svarīgākais likums ir kontrole. Vispirms – cukura līmeņa asinīs kontrole, tad – emociju kontrole. Un, lai arī ar šo slimību dzīvoju jau septiņus gadus, joprojām jūtos tā, it kā klīstu starp robežām un brīvību, jo katra diena prasa milzīgu pacietību un drosmi – pacietību nepadoties un drosmi dzīvot, nezinot, kas notiks rīt.
Grūtību un slimību iekļaušana savā dzīvē
– Jūs atklāti runājat par cilvēku, kurus skārušas grūtības vai fiziskas un garīgas slimības, iekļaušanu sabiedrībā. Pēc viena jūsu pasākuma man radās doma, ka vispirms cilvēkam būtu jāmācās šīs grūtības un ierobežojumus iekļaut savā paša dzīvē. Vai piekrītat?
– Viennozīmīgi – jā! Par to, ko jūs sakāt, cilvēkam vispirms ir jāiziet cauri pašam vai – labākajā gadījumā – jāmēģina to empātiski saprast. Jā, dzīvē ne visu var paredzēt un prognozēt, dažas lietas vienkārši notiek. Taču visu sākuma ceļu atvieglo apziņa, ka pasaule nesabrūk tev zem kājām un tu joprojām esi šīs pasaules daļa, kurš var turpināt dzīvot. Grūtības nāk un aiziet, tās ir tikai pagaidu pieturas.
Daudzveidība kultūrā un medijos
– Vai jums nešķiet, ka populārajā kultūrā un mākslā sabiedrības daudzveidībai vajadzētu parādīties daudz dabiskāk? Parasti redzam vienu, divus varoņus ar invaliditāti, ap kuriem koncentrējas visa uzmanība. Kāpēc filmās nevarētu būt vienkārši arī blakus tēli, kas dzīvo ar kādu slimību vai pārvietojas ratiņkrēslā – gluži kā dzīvē –, nepadarot to par atsevišķu “sensāciju”?
– Manuprāt, atbilde ir vienkārša: kamēr sabiedrība reaģē uz šādiem tēliem kā uz kaut ko nebijušu, nevis kā uz vienu no daudziem cilvēkstāstiem, tikmēr kultūrā turpināsim redzēt pārspīlētu, “varonīgu” attēlojumu. Kad sabiedrība un tajā dzīvojošie cilvēki kļūs nobriedušāki, zudīs vajadzība cilvēkiem ar dažādām grūtībām piešķirt tik īpašu fokusu.
Es ticu, ka tas ir izglītošanās posms, kas beigsies tad, kad būsim kļuvuši par patiesi iecietīgām un briedušām personībām.
Bailes būt vienkārši cilvēkam
– Man šķiet, ka kultūra, kurā mēs maz redzam slimības un grūtības (ko cilvēki arī dzīvē bieži slēpj cits no cita), rada par realitāti nepatiesu priekšstatu. Rodas sajūta, ka citiem ir viegli un tikai tu esi “citāds”. Kā tas izskatās jums?
– Uzreiz atcerējos domu, ko reiz esmu teicis kādā intervijā: visbaisāk ir tad, kad baidies būt cilvēks. Manuprāt, tieši tur slēpjas atbilde uz jūsu jautājumu. Kamēr cilvēks jūtas it kā būtu kāda ienaidnieks vai atkal un atkal varētu tikt ievainots, viņš paliks noslēgts sevī.
Tieši šeit ir mūsu visu uzdevums – audzināt sevi par iecietīgiem cilvēkiem, lai mēs neizceltu atšķirības, bet ieraudzītu cilvēku ar viņa unikālo stāstu.
Cilvēkiem, kuri dzīvo ar patiesām grūtībām, “īpašā” statusa birka ir kā smaga nasta. Kad šī nasta pazūd, viņus rotā pavisam cita īpašības sajūta – iespēja vienkārši būt pašiem sev.
