Zinātnieki arvien pārliecinātāk uzskata, ka nākotnes pastāvīgās bāzes uz Mēness būs jāizvieto pazemē, lai nodrošinātu labāku astronautu aizsardzību. Mēness virsma ir ārkārtīgi bīstama spēcīgā starojuma, kraso temperatūras svārstību un nepārtraukti krītošo mikrometeorītu dēļ. Tāpēc īpašu interesi izraisa dabīgie lavas tuneļi, kas varētu kalpot kā dabiski patvērumi.
Eiropas zinātnieki ir sākuši testēt īpašus robotus, kas nākotnē varētu pētīt šos pazemes tuneļus. Reālie izmēģinājumi notiek Lansarotes salā, kuras ainava līdzinās citu planētu virsmai. Šo testu galvenais mērķis ir noskaidrot, vai lavas tuneļi ir piemēroti nākotnes kosmisko misiju bāzu izvietošanai.
Pētījumi ir sarežģīti, tomēr ārkārtīgi nozīmīgi, ja cilvēce patiešām plāno ilgstoši uzturēties uz Mēness vai Marsa. Pazemē esošās dobumainās struktūras varētu nodrošināt aizsardzību, ko atklātā virsmā nevar panākt. Tāpēc robotu spēja droši izpētīt šādas vietas kļūst par vienu no nozīmīgākajiem zinātnes virzieniem.
Jums varētu patikt šie:
Kāpēc lavas tuneļi ir tik nozīmīgi?
Uz Mēness virsmas nav aizsargājošas atmosfēras, tāpēc to nepārtraukti bombardē intensīvs kosmiskais starojums un tur novēro ļoti lielas temperatūras svārstības. Dienā temperatūra var paaugstināties līdz ārkārtīgam karstumam, bet naktī nokrist līdz pat ekstremālam salam. Šādos apstākļos cilvēki un iekārtas ilgstoši atklātā virsmā uzturēties nevar.
Pazemes lavas tuneļi nodrošina dabisku aizsardzību pret šiem apdraudējumiem. Tajos temperatūra ir daudz stabilāka, un iežu slāņi absorbē un aiztur bīstamo starojumu. Tomēr to piemērotību kā pastāvīgām dzīvojamām bāzēm var objektīvi izvērtēt tikai ar robotu palīdzību, kas spēj droši sasniegt grūti pieejamas un potenciāli bīstamas teritorijas.
Eiropas robotmisijas iecere
Eiropas konsorcijs ir izstrādājis misijas koncepciju, kurā sadarbojas trīs roboti: SherpaTT, LUVMI-X un Coyote III. Katram robotam ir sava īpaša funkcija, taču to saskaņota darbība ļauj efektīvi izpētīt pazemes lavas tuneļus. Visa komanda spēj darboties lielā mērā autonomi un pielāgoties sarežģītai, mainīgai videi.
Misija ir sadalīta četrās fāzēs: sākot ar ieejas zonas kartēšanu un beidzot ar detalizēta 3D modeļa izveidi tuneļa iekšējai struktūrai. Ļoti nozīmīga loma ir tā dēvētajam “sensorized payload cube” – ar sensoriem aprīkotam mērierīču kubam, ko vispirms ielaiž šahtā, lai iegūtu sākotnējos datus. Šādi ir iespējams novērtēt dobuma formu un stabilitāti, pirms pašu robotu nolaišanas tunelī.
Testu rezultāti Lansarotē
2023. gada februārī visa robotu komanda tika izmēģināta īstā lavas dobumā Lansarotes salā. Testus koordinēja Vācijas Mākslīgā intelekta centrs (DFKI) sadarbībā ar Malagas Universitāti un uzņēmumu GMV. Šādi izmēģinājumi reālos lauka apstākļos ļauj pārbaudīt, kā roboti tiek galā ar nelīdzenu un bīstamu reljefu.
Jums varētu patikt šie:
SherpaTT un LUVMI-X kopīgi izveidoja tuneļa ieejas zonas modeli, kamēr “sensorized payload cube” tika iemests šahtā un ar tā palīdzību izveidots precīzs ieejas 3D attēlojums. Pēc tam Coyote III, izmantojot trosi, tika nolaists tunelī, kur tas veiksmīgi pārvietojās pa sarežģītu reljefu un ieguva detalizētus 3D datus par pazemes telpu.
Ko var sagaidīt nākotnē?
Lai gan laikapstākļi neļāva atkārtot visas misijas fāzes tik bieži, cik sākotnēji bija plānots, testi apliecināja, ka misijas koncepcija ir reālistiska un īstenojama. Roboti spēja darboties kā vienota komanda un izpētīt apvidus, kas cilvēkam būtu pārāk bīstami. Šie rezultāti sniedz lielu cerību turpmākajām Mēness un citu debess ķermeņu izpētes misijām.
Zinātnieku ieskatā šādas sistēmas būs izšķirošas, gatavojoties nākamajām pilotētajām misijām uz Mēness un Marsa. Roboti palīdzēs noskaidrot, vai lavas tuneļi ir piemēroti drošu bāzu izveidei un ilgstošai cilvēku uzturēšanās nodrošināšanai. Tas ir būtisks solis cilvēces virzībā uz nākotni, kurā cilvēki varēs dzīvot un strādāt arī uz citiem debess ķermeņiem.
