Tikai 30 nanosekundes ilgušais signāls, ko uztvēra no kosmosa, zinātniekiem kļuva par īstu mīklu. Sākotnēji tika pieņemts, ka tas varētu nākt no kādas tālas zvaigžņu sistēmas vai pat nezināmas galaktikas.
Drīz vien atklājās pavisam kas cits. Izrādījās, ka signāla avots atrodas pārsteidzoši tuvu – tieši Zemes orbītā. Neparasti bija tas, ka tik īss un intensīvs impulss nebija nācis no aktīvas sistēmas, bet gan no objekta, kuru daudzi jau sen bija norakstījuši – gadiem ilgi neizmantotā satelīta “Relay 2”.
Šis atklājums parādīja, ka kosmoss – pat tas slānis, kas atrodas tieši virs mūsu galvām – joprojām ir pilns noslēpumu. Izrādās, ka arī sen pabeigtu misiju satelīti, kas šķietami pusgadsimtu ir “klusējuši”, var pēkšņi atgādināt par sevi.
Jums varētu patikt šie:
Lai gan šajā gadījumā, visticamāk, bija runa par dabiska fiziska procesa izlādi, nevis apzināti raidītu signālu, jau pats šis fakts ir izraisījis plašas diskusijas zinātnieku vidū, kuri pēta kosmiskā klusuma retās “plaisas”.
Situācija rosina jautājumus ne tikai par tehniskajiem iemesliem, bet arī atgādina, ka ap Zemi, līdzās aktīvajām sistēmām, riņķo arī aizmirstas iekārtas, kas joprojām var radīt negaidītus impulsus.
Tas ir vienlaikus gan potenciāls apdraudējuma avots, gan jauns informācijas avots, kas palīdz labāk izprast, kas patiesībā notiek mūsu planētas apkārtnē.
Signāls no pagātnes
2024. gada 13. jūnijā radioteleskopu tīkls Australian Square Kilometre Array Pathfinder (ASKAP) reģistrēja īsu, taču ārkārtīgi spēcīgu signālu. Tas ilga tikai aptuveni 30 nanosekundes, tomēr ar to pietika, lai izraisītu virkni jautājumu.
Sākumā zinātnieki uzskatīja, ka signāls varētu nākt no dziļā kosmosa, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka tā avots atrodas daudz tuvāk Zemei.
Jums varētu patikt šie:
Detalizēta datu analīze parādīja, ka signāls nācis no aptuveni 4500 kilometru augstuma, kas jau atbilst zemajai Zemes orbītai. Pēc tam tika salīdzinātas simtiem satelītu orbītas, lai precīzi noteiktu, kurš no tiem varētu būt signāla izcelsme.
No visiem iespējamajiem variantiem ar izcilu precizitāti izcēlās viens – amerikāņu satelīts “Relay 2”, kuru oficiāli uzskata par nefunkcionējošu jau kopš 1965. gada.
Kas varēja izraisīt šādu signālu?
Zinātnieki noraidīja iespēju, ka “Relay 2” būtu apzināti raidījis šo signālu – tam trūkst gan tehnisku priekšnoteikumu, gan atbilstošu sistēmu. Impulss bija pārāk īss, lai to varētu saistīt ar funkcionējošu sakaru kanālu.
Tiek uzskatīts, ka daudz ticamāk ir, ka tas bijis elektrostatiskas lādiņa izlādes rezultāts.
Šādas parādības nav pilnīgi nezināmas. Piemēram, Arecibo teleskops iepriekš ir reģistrējis līdzīgas izlādes no veciem satelītiem, lai gan tās parasti ilgst nedaudz ilgāk.
Vēl viena hipotēze saista notikušo ar mikrometeorīta trāpījumu – niecīga kosmiska daļiņa varēja ietriekties satelīta korpusā un izraisīt sprādzienveidīgu plazmas izdalīšanos, kas savukārt radīja radioviļņu impulsu. Tas izskaidrotu, kāpēc signāls bija vienlaikus ļoti īss, spēcīgs un pilnīgi bez jebkādas kodētas informācijas.
“Zombij-satelīti”: it kā “miruši”, bet tomēr dzīvi
Šī nav pirmā reize, kad sen norakstīts satelīts atkal dod par sevi zināt. 1974. gadā orbītā palaistais AMSAT-OSCAR 7 tika uzskatīts par nefunkcionējošu kopš 1981. gada, kad atteica tā akumulatori.
Tomēr 2001. gadā sekoja negaidīts pārsteigums – pēc 22 gadus ilgas pilnīgas klusēšanas satelīts atjaunoja sakarus. Šādas ierīces nereti dēvē par “zombijiem”, jo, lai gan to misija šķiet pabeigta, tās var pēkšņi atkal sākt darboties un raidīt signālus.
ASKAP jaunākais atklājums aprakstīts rakstā, kas publicēts zinātnisko publikāciju platformā arxiv.org. Viens no darba autoriem ir Klensijs Džeimss (Clancy James) no Austrālijas Starptautiskā Radioastronomijas pētniecības centra.
Kopā ar viņu strādā arī Lietuvas izcelsmes zinātnieks Marčins Gļovackis (Marcin Glowacki), kurš ir saistīts ar trim zināmiem pētniecības centriem – Austrālijā, Apvienotajā Karalistē un Dienvidāfrikā.
Šis atklājums vēlreiz apliecina, ka pat visvecākie tehnoloģiskie “nospiedumi” orbītā var sniegt jaunu informāciju par mūsu kosmisko vidi. Zinātnieki cer, ka nākotnē izdosies fiksēt vēl vairāk šādu negaidītu signālu – tie var palīdzēt labāk izprast ne tikai fiziskos procesus kosmosā, bet arī cilvēka radītos objektus, kas turpina riņķot ap Zemi vēl ilgi pēc savu oficiālo misiju beigām.
