Viena tējkarote. Divas. Dažreiz trīs. Vai arī vispār bez cukura – tikai neliels piena piešāviens? Katram kafijas cienītājam ir savs rituāls, taču cik bieži aizdomājies, kur ir robeža? Kafijai pievienotais cukurs parasti neizraisa lielu satraukumu, pat tad, ja dzēriens jau vairāk atgādina desertu.
Lielākā daļa cilvēku neaizdomājas, cik daudz cukura dienas laikā savas vien kafijas tasītes dēļ patiesībā uzkrājas. Lai gan atkarību parasti saistām ar nopietnākām vielām, salda kafija nemanāmi var kļūt par ieradumu, no kura atteikties ir daudz grūtāk, nekā varētu šķist.
Turklāt runa nav tikai par kalorijām vai zobu veselību. Cukurs ietekmē garastāvokli, izraisa straujas enerģijas līmeņa svārstības un ilgtermiņā pat pasliktina miega kvalitāti. Tāpēc šķietami nevainīgā tējkarote nemaz nav tik nekaitīga, ja tā kļūst par ikdienas pavadoni.
Kurā brīdī ir par daudz?

Veselības organizācijas iesaka sievietēm nepārsniegt aptuveni 25 gramus pievienotā cukura dienā, bet vīriešiem – līdz 37 gramiem. Viena tējkarote ir apmēram 4 grami. Tas nozīmē, ka, ja rīta un pēcpusdienas kafijai pievieno pa trim tējkarotēm, dienas norma gandrīz ir sasniegta. Un tas vēl neskaitot citus avotus: smalkmaizītes, jogurtus, limonādes un citus saldos dzērienus.
Ja katrai kafijas tasei pievieno divas tējkarotes cukura un dienā izdzer trīs tases, kopā uzkrājas jau apmēram 24 grami – būtībā visa ieteicamā dienas deva. Tas nenozīmē, ka būtu pārkāpti kādi stingri noteikumi, tomēr organisms šo slodzi izjūt pavisam skaidri. Pieaug vēlme pēc saldumiem, enerģijas līmenis kļūst svārstīgāks, un vakaros bieži vien rodās sajūta, ka gribas vēl kaut ko saldu.
Kāpēc salda kafija iedarbojas citādi nekā parasts konfekšu našķis?
Dzerot saldu kafiju, organisms vienlaikus saņem dubultu stimulu – kofeīnu un ātri uzsūcošos ogļhidrātus. Tas rada spēcīgu, bet īslaicīgu enerģijas pieplūdumu. Pēc pusstundas vai stundas seko kritums, un atkal parādās vēlme pēc saldas kafijas. Tā veidojas apburtais loks.
Šī kombinācija ir īpaši maldinoša tiem, kuri strādā intelektuālu darbu. Rodas sajūta, ka bez saldas kafijas nav iespējams koncentrēties, lai gan patiesībā tā nodrošina tikai īslaicīgu atvieglojumu, kura rezultātā dienas beigās nogurums kļūst vēl lielāks. Organisms pierod pie straujā cukura pieplūduma un sāk to pieprasīt, it kā tas būtu nepieciešams normālai funkcionēšanai.
Vai no cukura kafijā jāatsakās pilnībā?

Galvenais ir apzinātība. Ja nedēļas laikā izdzer dažas saldas kafijas tases, nekas traģisks nenotiks. Taču, ja salda kafija ir ikdienas ieradums, ir vērts vismaz mēģināt to līdzsvarot.
Viena iespēja ir pakāpeniski samazināt cukura daudzumu – piemēram, no divām tējkarotēm pāriet uz vienu, pēc tam uz pusi. Tā garšas kārpiņas pamazām pierod, un tas, kas agrāk šķita „pārāk rūgts“, drīz vien var kļūt pilnīgi baudāms.
Cita pieeja – izmantot dabiskus saldinātājus, ja rīta kafiju nekādi nevari iedomāties bez nelielas salduma nots. Stēvija, eritritols vai pat kanēlis var piešķirt kafijai interesantu garšu, izvairoties no liekām kalorijām un straujām cukura līmeņa svārstībām asinīs.
Trešā iespēja – eksperimentēt ar dažādiem kafijas veidiem. Maigāka, mazāk skābena kafija bieži vien prasa mazāk cukura, jo tai ir dabīgi harmoniskāka garša un nav nepieciešams to „noslēpt“ aiz salduma.
Neliels ieradums, kas var pārvērsties viltīgā atkarībā
Ieradums dzert kafiju ar cukuru nereti ir viena no tām niecīgajām atkarībām, kas slēpjas aiz domas: „mazas lietas jau neko nemaina“. Taču, gluži kā ar jebkuru ieradumu, – ietekme uzkrājas pamazām. Pārmērīgs cukura daudzums nerodas vienas dienas laikā; tas sakrājas klusi un nemanāmi ar katru nākamo tasi, kurai piebērta viena vai divas tējkarotes.
Ja vakaros pārņem nevaldāma vēlme pēc saldumiem, dienas vidū strauji krītas enerģija un miegs kļūst nemierīgāks, daudziem nemaz neienāk prātā, ka viens no iemesliem varētu būt tieši kafija. Taču nereti tieši rīta kafijas tase, kas pārvērtusies par desertu, kļūst par starta punktu ieradumam, kas lēnām ietekmē veselību un pašsajūtu.


