Ģeologi beidzot ir atrisinājuši senu mīklu: kāpēc uz dažām okeāna salām sastopami bagātīgi kontinentālās izcelsmes ieži, lai gan tās atrodas tālu no kontinentālajām plātnēm. Ilgu laiku tas šķita dīvaini, jo šādās vietās būtu jāvalda tikai okeāniskajai, no Zemes mantijas nākušajai vielai. Jauni pētījumi rāda, ka atbilde meklējama Zemes iekšienē notiekošās, ļoti dziļās un ārkārtīgi lēnās kustībās.
Southamptonas Universitātes pētnieku vadītā komanda, balstoties uz modelēšanu un ķīmisko analīzi, apgalvo, ka kontinentus it kā apakšā „nošķēlē” lēni ripojoši mantijas viļņu procesi. Kad kontinentālās plātnes sāk plaisāt un attālināties viena no otras, karstā augšējā mantija pakāpeniski iznīcina to dziļākos pamatus. Nošķeltais materiāls tiek aiznests ļoti tālu, bagātinot okeānisko mantiju un laika gaitā ierosinot jaunu vulkānismu.
Šis process izskaidro, kāpēc okeānu mantijā atrodamas skaidri samanāmas senu kontinentu ķīmiskās „pēdas”. Viens no pētījuma autoriem, Tomass Gernons, norāda, ka zinātnieki jau sen bija ievērojuši: mantija zem okeāniem ir piesārņota ar kontinentālo materiālu. Tagad kļūst skaidrs, ka tas nav nejaušs gadījums, bet gan dabiska sekas kontinentālo plātņu plaisāšanai.
Jums varētu patikt šie:
Iepriekšējie skaidrojumi un jaunā ideja
Agrāk tika piedāvāti vairāki iespējamie skaidrojumi. Viena hipotēze paredzēja, ka okeāniskā mantija bagātinās subdukcijas procesā pārstrādātu nogulumu dēļ – tas notiek, kad okeāniskā vai kontinentālā garoza iestumjas zem citas plātnes un iegrimst dziļi mantijā (subdukcija ir process, kur viena plātne iegremdējas zem otras).
Saskaņā ar citu skaidrojumu mantiju bagātina no dziļumiem uz augšu ceļojošas mantijas plūsmas jeb plūmes – karstu iežu „kolonnas”, kas ceļas no Zemes dziļākajiem slāņiem kā šauri vielas straumējumi un nes sev līdzi citādas sastāva iežus.
Šīs idejas dažos reģionos tiešām var darboties, tomēr tās neizskaidro kopējo ainu. Vairākos bagātinātos apgabalos nav skaidru pazīmju ne par subdukciju, ne par plūmēm. Turklāt okeāniskā mantija izrādās pārsteidzoši daudzveidīga – gluži kā mozaīka no dažāda vecuma un atšķirīgas izcelsmes iežiem.
Mantijas viļņu darbības mehānisms
Saskaņā ar jauno teoriju, kontinentam sākot plaisāt, tā apakšējā daļā veidojas nestabilitātes jeb mantijas viļņi. Tie pārvietojas gar kontinenta pamatni apmēram 150–200 kilometru dziļumā un lēnām „noēvelē” kontinentālo materiālu no tā saknēm. Tā atdalītā viela var tikt aiznesta vairāk nekā tūkstoš kilometru tālu, okeāniskajā mantijā.
Šīs kustības ir neiedomājami lēnas, uztveramas tikai ģeoloģiskos laika mērogos. Kontinentālie „šķembas” tiek nogādātas okeānu dziļumos ātrumā, kas ir miljonu reižu mazāks nekā gliemežu kustības ātrums. Rezultātā kontinenti atstāj savu ķīmisko „parakstu” mantijā vēl ilgi pēc tam, kad paši jau ir saplīsuši, pārvietojušies un būtiski mainījušies.
Jums varētu patikt šie:
Pierādījumi no Indijas okeāna
Jaunajai idejai papildu apstiprinājumu sniedz zemūdens vulkānu un kalnu grēdu sistēma Indijas okeāna dibenā. Šī teritorija agrāk atradās pie Austrālijas ziemeļaustrumu krastiem un izveidojās pirms vairāk nekā 150 miljoniem gadu, kad sāka sadalīties superkontinents Gondvāna.
Šajā reģionā nav izteiktu mantijas plūmju pazīmju, taču tieši pēc kontinenta sašķelšanās tur novērots izteikts vulkāniskās aktivitātes pieaugums, kas vēlāk pakāpeniski norima. Tieši šādu attīstības gaitu prognozē mantijas viļņu modelis, kas liecina – kontinentālais materiāls lēnām tika pārnests zem okeāniskās mantijas un baroja tur esošo vulkānismu.
Plašāka nozīme Zemes attīstībai
Pētnieki uzsver, ka mantijas viļņi ietekmē ne tikai vulkāniskos izvirdumus zem okeāniem. Pēc viņu domām, tie paši kustības procesi var palīdzēt pacelties ļoti dziļas izcelsmes, ar dimantiem bagātām magmām, kas galu galā sasniedz Zemes virsmu. Turklāt šādi viļņveida procesi var pacelt plašas kontinentālās teritorijas un veidot iespaidīgas ainavas.
Tā kļūst skaidrs, ka Zemes iekšējā dinamika laikā un telpā sniedzas daudz tālāk, nekā līdz šim uzskatīts. Pat pēc tam, kad ir izveidojies jauns okeāns, mantija neapstājas – tā turpina kustēties, pārvietoties un pārnēsāt bagātinātu materiālu tālu prom no tā sākotnējās atrašanās vietas. Līdz ar to kontinentu plaisāšana vēl miljoniem gadu ietekmē gan okeānu dziļākos reģionus, gan arī Zemes virsmu.
