Kopš kara sākuma Kremlis nepārtraukti tiek piesaukta tā dēvēto “sarkano līniju” tēma – stingri brīdinājumi par to, ko Krievija darīs, ja Rietumi pārkāps noteiktas robežas.
Tomēr drošības eksperta un vēsturnieka Dmitrija Miniča skatījumā šie draudi izrādījušies tukši. Krievija nav īstenojusi soļus, kas atbilstu tās asajai retorikai, un ir nopietni kļūdījusies, novērtējot par zemu Rietumu apņēmību atbalstīt Ukrainu.
Kā Krievija kļūdījās Ukrainas kara kontekstā
Intervijā Francijas laikrakstam “Le Figaro” Sorbonnas universitātes pasniedzējs Miničs skaidroja, ka Maskava ir par zemu novērtējusi gan ukraiņu spēju pretoties, gan eiropiešu un amerikāņu solidaritāti ar Kijivu. Pēc viņa teiktā, Rietumvalstis jau ir daudzkārt pārkāpušas Krievijas izvirzītās “sarkanās līnijas”, atklājot, ka šie brīdinājumi bijuši vien skaļa, bet tukša retorika bez reāla seguma.
Jums varētu patikt šie:
Draudi bez reālām darbībām
Pēc Miniča domām, Krievija, ja tā patiesi gribējusi pastiprināt savu agresīvo kodolretoriku, varēja to vismaz formāli pabalstīt ar demonstratīvām darbībām – piemēram, redzami pārdislocēt kodolgalviņas uz jaunām bāzēm vai vienībām un pasniegt to kā brīdinošu signālu. Nekas tamlīdzīgs nav noticis. Gluži pretēji – Maskavas reālās atturēšanas politikas korekcijas bijušas drīzāk pieticīgas un piesardzīgas.
Lai gan prezidents Vladimirs Putins vairākkārt publiski draudējis ar kodoltriecienu, Kremlis, kā uzsver Miničs, nekad nopietni nav apsvēris šāda ieroča izmantošanu. “Maskava nav uzskatījusi sevi par pietiekami vāju, bet Ukrainu – par pietiekami spēcīgu, lai kodoltrieciens būtu jebkādā veidā attaisnojams,” viņš skaidro.
Rietumi nevis atkāpās, bet saliedējās
Viena no Krievijas lielākajām stratēģiskajām kļūdām, pēc eksperta domām, bija pieņēmums, ka Rietumi sašķelsies iekšējo pretrunu dēļ vai paliks pasīvi vērotāji. Notika pretējais: ASV, Eiropas Savienība un citas valstis turpināja piegādāt ieročus un ieviesa pret Krieviju vērstas plašas sankcijas.
Draudi ar kodolieročiem gan kavēja Rietumu tiešu militāru iesaisti karadarbībā, taču tie nespēja neapturēt Ukrainas atbalstu, ne mazināt ekonomisko spiedienu uz Kremli.
Šī plaisa starp draudiem un reālajām darbībām, Miniča skatījumā, ir būtiski iedragājusi Krievijas uzticamību starptautiskajā arēnā. Ja brīdinājumi tiek atkārtoti, bet tiem neseko praktiski soļi, pasaule tos pārstāj uztvert nopietni.
Jums varētu patikt šie:
Jaunā kodoldoktrīna: zemāks slieksnis, nevis lielāks izmantošanas risks
Pēc reputācijas zaudējuma apzināšanās Krievija pārskatīja savu kodolpolitiku. 2024. gada novembrī Putins parakstīja dekrētu par izmaiņām kodolatturēšanas doktrīnā. Jaunajā pieejā noteikts, ka kodolieročus varētu izmantot arī pret parastiem militāriem uzbrukumiem, ja tie rada kritisku apdraudējumu Krievijas vai tās sabiedroto – piemēram, Baltkrievijas – suverenitātei vai teritoriālajai vienotībai.
Miničs skaidro, ka šāds formulējums pirmām kārtām kalpo kā pamatojums nākotnes imperiālistiskām ambīcijām – ne tikai Ukrainas virzienā, bet arī potenciāla ģeopolitiskā spiediena gadījumā uz Baltijas valstīm, Somiju, Moldovu vai Poliju. Tomēr, kā uzsver eksperts, reālā kodoltrieciena iespējamība joprojām paliek zema.
Kad Kremlis patiešām varētu apsvērt kodolieroču pielietošanu?
Miniča ieskatā kodolieroči kļūtu par reālu scenāriju tikai tad, ja Kremlis sajustu, ka neatgriezeniski zaudē parasto ieroču karu krietni spēcīgākam pretiniekam. Tas nozīmētu situāciju, kurā Krievija sevī saskata sabrukuma robežu – ja pastāvētu reāls drauds, ka tiktu okupēta valsts teritorija vai režīms tiktu gāzts ar ārēja spēka palīdzību.
Tātad, lai arī draudīgā retorika no Maskavas nekur nepazudīs, tās faktiskais svars ir ievērojami sarucis. Pēc Miniča domām, tieši tāpēc Kremlis tagad meklē jaunus veidus, kā saglabāt ietekmi reģionā – arī tad, ja jānosaka jauni spēles noteikumi karā, kuru tas jau turpina no zaudētāju pozīcijām.
