Mūsdienās šķiet gandrīz neiedomājami iedomāties Ziemassvētkus bez rūķiem – viņi smaida no ziemas džemperiem, skraida pa kinoekrāniem, raugās uz mums veikalu skatlogos un pat „vēro” bērnus, sēžot uz plauktiem. Ja Ziemassvētku vecim ir salīdzinoši skaidras vēsturiskās saknes, kas meklējamas Svētajā Nikolajā, tad rūķu izcelsme ir daudz miglaināka.
Sākotnēji viņi nepiederēja kristīgajai tradīcijai, un viņu ceļš no senu nostāstu tēliem līdz mūsdienu Ziemassvētku mīta sirdij drīzāk atgādina kultūras kaleidoskopu nekā taisnu, pārskatāmu vēsturi. Kā tad īsti notika, ka noslēpumainas leģendu būtnes kļuva par neatņemamu Ziemassvētku vecīša darbnīcu sastāvdaļu?
Noslēpumainas ziemeļu būtnes kļūst par Eiropas folkloras varoņiem
Runājot par rūķiem, vairumam acu priekšā uzreiz uzburas tēls – mazi, veikli tēli, kas čakli izgatavo rotaļlietas. Taču šāds priekšstats ir salīdzinoši jauns. Angļu vārds „elf” cēlies no senskandināvu álfar – noslēpumainām būtnēm, kas it kā eksistēja starp pasaulēm. Šiem senajiem tēliem nebija ne smailu zābaku, ne darbarīku, un viņi varēja būt cilvēka augumā. Viņus dēvēja arī par huldufólk – „slēpto ļaužu tautu”.
Jums varētu patikt šie:
Dažos nostāstos viņi palīdzēja cilvēkiem, citos – atriebās vai maldināja ceļiniekus. Nebija vienotas izpratnes, kā īsti rūķim jāizskatās un kā viņam būtu jārīkojas.
Elfu „radinieki” sastopami visā Eiropā. Skotijā ticēja sīkiem brownies, kas vienā naktī varēja nomazgāt traukus, bet nākamajā – sagādāt pilnīgu haosu. Vācu nostāstos stāstīja par rotaļīgajiem koboldiem, kas te palīdzēja, te traucēja. Zviedrijā mita tomte – būtnes, kas balansēja starp laipnu mājas sargu un viegli aizkaitināmu jokdari. Visus šos stāstus vienoja ticība, ka tepat līdzās mums mīt neredzamas, noslēpumainas būtnes, kuru labvēlība atkarīga no viņu pašu garastāvokļa, nevis lūgšanām vai reliģiskiem rituāliem.
Rūķi ienāk literatūrā un atrod ceļu uz Ziemassvētkiem
Tikai 19. gadsimtā rūķi pakāpeniski sāka saistīties ar Ziemassvētku pasauli. Viens no pirmajiem nozīmīgajiem pavērsieniem bija brāļu Grimmu pasaka „Kurpnieks un rūķīši”, kas tika publicēta 1812. gadā. Tajā mazas būtnes slepus palīdz nabadzīgam kurpniekam, naktīs šujot brīnišķīgus apavus. Sižets risinās Ziemassvētku vakarā darbnīcā – tas ir viens no pirmajiem tekstiem, kur rūķi tieši saistīti ar pirmsziemassvētku darbu un rosību.
Vēl nozīmīgāks bija 1823. gada dzejolis „A Visit from St. Nicholas”, kas pazīstams ar sākumrindu „Twas the Night Before Christmas”. Tajā Ziemassvētku vecīti raksturo kā „jautru vecu rūķi”. Viena vienīga rindiņa kļuva par īstu kultūras lūzuma punktu – no šī brīža Ziemassvētku veci un rūķus vairs nebija iespējams pilnībā nošķirt.
Aptuveni trīsdesmit gadus vēlāk Luīza Meja Olkota sarakstīja darbu „Christmas Elves” („Ziemassvētku rūķi”). Lai gan manuskripts ir zudis un grāmata tā arī netika izdota, jau pats virsraksts rāda, kādā virzienā tolaik devās populārā kultūra – rūķus arvien ciešāk saistīja ar Ziemassvētkiem un Ziemassvētku vecīša pasauli.
Jums varētu patikt šie:
Nozīmīgu grūdienu deva arī 1857. gadā žurnālā „Harper’s Weekly” publicētais dzejolis „The Wonders of Santa Claus” („Ziemassvētku vecīša brīnumi”). Tajā aprakstīta rūķu komanda, „kas no visa spēka strādā, lai paspētu sagatavot miljoniem saldumu, kūku, konfekšu un rotaļlietu”. Šāds vēstījums tieši sasaistīja rūķus ar mūsdienās tik labi pazīstamo Ziemassvētku simbolu – dāvanu gatavošanu. 20. gadsimta sākumā viņi jau bija pietiekami populāri, lai tādi mākslinieki kā Normans Rokvels un Volts Disnejs attēlotu viņus savos darbos un filmās.
Mūsdienu Ziemassvētku mītu zvaigznes
21. gadsimtā Ziemassvētku rūķi kļuvuši tikpat atpazīstami kā pats Ziemassvētku vecītis. Mūsu priekšā ir izveidojies skaidrs un viegli atpazīstams rūķa tēls: neliels augums, smaila cepure, josta ar zelta sprādzi, košas krāsas un pūkainas apdares drēbēm.
Šo estētiku īpaši nostiprināja 1964. gada animācijas filma „Rudolph the Red-Nosed Reindeer” („Rūdolfs, sarkandegainais briedis”). Filmas ietekme bija tik liela, ka 2003. gada komēdijas „Elf” veidotājiem vajadzēja saņemt īpašu atļauju, lai izmantotu līdzīgu klasisku rūķu tērpu.
Tagad rūķus redzam visur – televīzijas reklāmās, tirdzniecības centru dekorācijās, filmās un rotaļlietās. Viņi šķiet sirsnīgi, rotaļīgi un mīlīgi, taču no senajiem nostāstiem saglabājusies arī viņu palaidnīgā, nebēdnīgā puse. Labs piemērs ir tradīcija „Elf on the Shelf”: vecāki katru vakaru noliek mazu rūķi citā vietā, bet bērni no rīta meklē, kur viņš „paslēpies”. Šī rotaļīgā paraža ir mūsdienīgs atspulgs rūķu blēņām – atsauce uz viņu mainīgo un kaprīzo dabu seno laiku mītos.
Kā rūķi kļuva par Ziemassvētku stāsta pamatu
Lai gan rūķiem nav kristīgas izcelsmes, viņu pievienošanās Ziemassvētku tradīcijai spilgti parāda, cik ļoti svētki laika gaitā mainās un attīstās kopā ar kultūru. Mūsdienās viņi ir kā Ziemassvētku vecīša komanda – strādīgi, atjautīgi un pilni Ziemassvētku maģijas.
Aiz šīs krāsainās rotaļīguma fasādes slēpjas gara un mainīga vēsture: no noslēpumainiem Skandināvijas gariem līdz literāriem tēliem un visbeidzot – filmu, animācijas un reklāmas zvaigznēm. Varbūt tieši šis daudzslāņainais fons ir iemesls, kāpēc rūķi tik cieši iesakņojušies mūsu iztēlē. Viņi vienlaikus sasaucas gan ar senajiem ticējumiem, gan mūsdienu vēlmi iedot svētkiem mazliet maģijas, smaidu un pareizu devu nebēdnības.
Un, lai arī Ziemassvētkiem ir reliģiskas saknes, tieši tādi tēli kā rūķi palīdz šos svētkus padarīt universālus un visiem pieejamus – neatkarīgi no ticības vai kultūras pieredzes.
