Mūsdienu sabiedriskajās diskusijās skaidra nauda kļūst par arvien biežāku strīdu ābolu. Daļai cilvēku tā ir drošības un privātuma garants, citu acīs – bīstams pagātnes pārpalikums, kas baro ēnu ekonomiku. Taču vai norēķini skaidrā naudā automātiski nozīmē vēlmi slēpt nodokļus?
Varbūt tā vienkārši ir ērta norēķinu forma, kuru cenšas izstumt, piesaucot „ēnu ekonomikas kārti“? Kritiķu loģika ir vienkārša: skaidra nauda neatstāj pēdas. Tātad ar to, it kā, ir viegli apiet grāmatvedību, maksāt algu „aploksnē“ vai tirgoties bez čeka izsniegšanas.
Šāda domāšana balstās pieņēmumā, ka ikviens skaidras naudas lietotājs ir potenciāls ēnu ekonomikas dalībnieks. Tas bīstamā veidā sašķeļ sabiedrību divās daļās: tajos, kas maksā ar karti un automātiski tiek uzskatīti par „caurspīdīgiem“, un tajos, kas dod priekšroku skaidrai naudai un tāpēc uzreiz kļūst aizdomīgi. Šāds skatījums ir pārlieku vienkāršots.
Jums varētu patikt šie:
Turklāt ēnu ekonomika nav tas pats, kas skaidra nauda. Tā lieliski pastāv arī digitālā vidē – sākot no fiktīviem līgumiem līdz pārskaitījumiem uz ārvalstu kontiem. Tehnoloģijas nav apturējušas ēnu ekonomiku, tās ir tikai mainījušas tās formu. Vainot par visu vienu maksāšanas veidu ir apmēram tas pats, kas vainot aptaukošanos karotē.
Skaidra nauda un caurspīdīgums – vai tie tiešām ir pretstati?
Viena no izplatītākajām frāzēm skan šādi: „skaidra nauda ir anonīma, tātad – necaurspīdīga“. Taču likumīga skaidras naudas izmantošana nav pielīdzināma ēnu ekonomikai.
Cilvēks var izņemt skaidru naudu bankā, nopirkt tirgū dārzeņus vai samaksāt meistaram par paveikto darbu. Tā nav noziedzīga rīcība, bet gan ikdienas prakse. Neviens darījums ķēdē pats par sevi neliecina, ka notikusi nodokļu apiešana.
Dažās nozarēs skaidra nauda ir gluži dabisks un praktisks risinājums. Tirgotāji tirgū, nelieli remonta darbi, pakalpojumi ārā, izbraukumos – tur, kur nav pastāvīgas infrastruktūras vai stabila tehniskā risinājuma, skaidra nauda bieži ir neaizstājama.
Ikdienā strādājošam zemniekam vai amatniekam ne vienmēr ir iespēja pieņemt maksājumus ar karti, taču tas automātiski nenozīmē, ka viņš darbojas ēnu ekonomikā.
Jums varētu patikt šie:
Tāpēc ir maldīgi apgalvot, ka tieši skaidras naudas esamība rada ēnu ekonomiku. Daudz vairāk tā atspoguļo plašāku problēmu loku: mazo uzņēmumu lielo slodzi, sarežģītu nodokļu sistēmu un birokrātiju. Kritikas centrā būtu jānonāk nevis maksājuma formai, bet gan pašai sistēmai.
Kas patiesībā baro ēnu ekonomiku?
Ja patiešām vēlamies cīnīties ar ēnu ekonomikas cēloņiem, ir jāskatās nevis uz skaidras naudas esamību, bet uz iemesliem, kāpēc cilvēki vispār izvēlas neoficiālu ceļu.
Bieži tie ir pārāk augsti nodokļi, neuzticēšanās valstij, pārmērīga birokrātija vai vienkārši sarežģīta ikdienas realitāte. Daļai cilvēku neoficiāla darbība nav izsmalcināts krāpšanas plāns, bet gan izdzīvošanas stratēģija.
Svarīgs ir arī kontroles un uzticēšanās līdzsvars. Ja valsts sāk pārāk dziļi iejaukties cilvēka privātajos lēmumos – tostarp tajā, kā viņam atļauts norēķināties par precēm un pakalpojumiem –, pretreakcija ir neizbēgama.
Turklāt ikvienam jaunam, stingrākam kontroles mehānismam ir tieksme radīt jaunus apkārtceļus un risinājumus, kas nereti paplašina ēnu ekonomiku, nevis to samazina.
Efektīva cīņa ar ēnu ekonomiku jāsāk ar sistēmiskām pārmaiņām: saprotamāku un mērenāku nodokļu sistēmu, skaidriem noteikumiem, elastīgākiem nosacījumiem mazajiem uzņēmumiem. Šādos apstākļos maksāšanas veids kļūst otršķirīgs – cilvēki izvēlas strādāt oficiāli nevis baiļu, bet gan ērtības un skaidrības dēļ.
Tehnoloģijas – glābšanas riņķis vai kontroles instruments?
Mūsdienu tehnoloģijas patiešām var palielināt caurspīdīgumu, taču tās nedrīkst kļūt tikai par kontroles un uzraudzības rīku. Ja katrs pirkums tiek fiksēts, izsekots un analizēts, neizbēgami rodas jautājums par cilvēka tiesībām uz privātumu.
Ne visi vēlas, lai banka, nodokļu administrācija vai kāda trešā puse redzētu viņu ikdienas pirkumus un paradumus. Tāpēc ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp caurspīdīgumu un personisko brīvību. Šajā ziņā skaidra nauda nav pretinieks, bet nepieciešama alternatīva.
Skaidra nauda cilvēkam dod iespēju izvēlēties, saglabāt kontroli pār savu naudas lietošanu un noteiktu autonomiju. Kamēr šāda iespēja pastāv, sabiedrība ir daudzveidīgāka, demokrātiskāka un drošāka par sevi.
Pilnīga pāreja tikai uz digitālo naudas apriti nozīmētu, ka visus piespiež dzīvot vienā ritmā un pēc vieniem noteikumiem. Tieši izvēles brīvība ir tā, kas veido uzticēšanos – nevis ēnu ekonomiku.
Kopsavilkums: problēma nav naudā, bet sistēmā
Skaidra nauda pati par sevi nav ne problēma, ne brīnumlīdzeklis. Tā ir tikai viens no maksāšanas līdzekļiem, ko var izmantot gan godīgi, gan nelikumīgi. Ēnu ekonomiku nerada naudas forma, bet gan sistēmiskas nepilnības, sociālās spriedzes un uzticēšanās trūkums.
Tāpēc risinājumi jāmeklē nevis sekās, bet cēloņos. Nereti „vainīga“ nav karote, bet gan tas, kas tiek celts uz šķīvja.
