Lietuvas pirmais jūras vēja parka projekts Baltijas jūrā sākotnēji tika uzskatīts par vienu no ambiciozākajiem soļiem enerģētikas nozarē – skaidru signālu, ka valsts nopietni dodas zaļā kursa virzienā. Taču šobrīd runa jau ir par sadārdzinātu projektu, būtiski samazinātu gaidāmo ienesīgumu un ļoti reālu risku, ka līdz 2030. gadam parks tā arī netiks uzbūvēts.
Pēc Valsts kontroles asajām atziņām rodas vienkāršs, bet neērts jautājums: vai problēmas pamatā ir tikai svārstīgi tirgus apstākļi, vai arī tās sakņojas daudz dziļāk – pārvaldībā un kontroles mehānismos?
Situāciju komentē advokātu biroja “Glimstedt” asociētais partneris, enerģētikas tiesību un energotirgus regulējuma eksperts, Viļņas Universitātes ES enerģētikas tiesību lektors Mindaugs Jablonskis.
Jums varētu patikt šie:
Fakti runā paši par sevi
Pēc Valsts kontroles aplēsēm projekta izmaksas pieaugušas par aptuveni 27%, kamēr plānotais ienesīgums sarucis par aptuveni 40%. Vienlaikus aizvien pieaug risks, ka projekts līdz 2030. gadam netiks īstenots.
Spriedzi atspoguļo arī pārvaldības signāli. Mainījusies “Ignitis Renewables” vadība: līdzšinējais izpilddirektors Tjerī Elenss, kurš bija tieši atbildīgs par projektu, pēkšņi atstāja amatu. Kādu laiku pagaidu vadītāja pienākumus pildīja konsultants Gerijs Bils, bet pēc tam par jauno vadītāju tika iecelts Franks Umens.
“Tas nozīmē, ka akcionāru līmenī situācija jau bija izvērtēta – toreizējā premjerministre publiski paziņoja, ka, ja valstij piederošās grupas “Ignitis grupė” padome nespēs pieņemt lēmumus par vadības maiņu, varētu tikt nomainīta visa padome. Vadība atjaunojamo energoresursu jomā tika nomainīta, taču pārējais pārvaldības modelis lielā mērā palika nemainīgs. Var teikt, ka formāli “mācību stundas” ir it kā apgūtas, bet vai tas atrisina arī dziļākos problēmas cēloņus?” – retoriski jautā M. Jablonskis.
Vai audita komitejas patiesi aizstāvēja ilgtspējas mērķus?
Eiropas Savienība ir uzlikusi pienākumu sabiedrības interesēm nozīmīgiem uzņēmumiem – tostarp lieliem enerģētikas koncerniem – ne tikai sagatavot ilgtspējas (ESG) pārskatus, bet arī izveidot audita komitejas, kas līdzās finanšu jautājumiem uzrauga arī zaļā kursa mērķu īstenošanu.
“Likums audita komitejām nosaka konkrētus ar ilgtspēju saistītus uzdevumus: uzraudzīt uzņēmuma izmantotos ilgtspējas uzskaites procesus informācijas vākšanai un atspoguļošanai atbilstoši Eiropas ilgtspējas uzskaites standartiem; sniegt ieteikumus šo procesu uzticamības uzlabošanai; informēt par ilgtspējas informācijas pārbaudes (assurance) rezultātiem un skaidrot, kā šī pārbaude palielinājusi ilgtspējas datu uzticamību un kāda bijusi audita komitejas loma. Vairāku miljardu eiro vērtajam jūras vēja parka projektam loģiski būtu jābūt vienam no galvenajiem uzmanības fokusiem,” uzsver Jablonskis.
Jums varētu patikt šie:
Taču ir izveidojusies paradoksāla situācija. Audita komiteja pasūtīja analīzi starptautiskam konsultāciju uzņēmumam, un “Wood Mackenzie” secināja, ka “CuronianNord” jūras vēja parka projektā līdz šim ieguldīts mazāk līdzekļu nekā citos līdzīgos starptautiskos projektos.
“Cilvēciskā valodā runājot – tas nav kompliments. Iedomājieties ģimeni, kas būvē māju. Vīrs pārnāk mājās un saka: “Es iztērēju mazāk, nekā sākotnēji plānojām.” Tas izklausās labi līdz brīdim, kamēr neuzdodam jautājumu, kāpēc iztērējām mazāk: tāpēc, ka pārtraucām būvniecību, vai tāpēc, ka iegādājāmies sliktākas kvalitātes materiālus? Enerģētikā darbojas tas pats vienkāršais princips: ja brīdī, kad būtu aktīvi jāinvestē, tu tērē mazāk, tas parasti nozīmē nevis efektivitāti, bet gan atpalikšanu un nākotnes sadārdzinājumu,” skaidro eksperts.
Galvenais iemesls ir vienkāršs – inflācija. Jo vēlāk investē, jo dārgāki kļūst materiāli, darbaspēks un pakalpojumi. Īstermiņa “taupīšana” uz zaļo investīciju rēķina bieži nozīmē, ka ilgtermiņā samaksājam vairāk.
Kur jūras vēja parks “pazūd” ilgtspējas pārskatos?
Formālajos ilgtspējas pārskatos netrūkst skaistas retorikas, fotogrāfiju ar sauszemes vēja parkiem, putniem un zaķiem. Taču, kā norāda M. Jablonskis, lielākais zaļais projekts – jūras vēja parks – šajos dokumentos it kā pazūd starp rindām.
“Jūras vēja parks ir pieminēts likumos, valdības noteikumos, iepirkumu nosacījumos. Taču, kad atver uzņēmuma ilgtspējas pārskatu, tur plaši runā par vispārīgiem principiem un ekosistēmām, kamēr konkrētais projekts ir gandrīz neredzams. Tas sūta ļoti skaidru signālu: reālā ambīcija šo parku patiešām uzbūvēt nebija pietiekama,” viņš norāda.
Šeit audita komitejai būtu vajadzējis uzdot neērtus jautājumus:
- Kurā posmā process iestrēgst?
- Kāpēc netiek izmantotas plānotās investīcijas?
- Kāpēc projekts virzās tik lēni, ja mērķi ir tik ambiciozi?
Iekšējais audits: izlūks, sabiedrotais vai “desants”?
Otrs būtisks posms ir iekšējā audita nodaļa. To nereti jauc ar audita komiteju, taču tās ir atšķirīgas institūcijas.
Audita komiteja ir akcionāru “acis un ausis”, kas darbojas uzraudzības līmenī. Savukārt iekšējais audits ir profesionāla komanda, kas pārbauda, vai uzņēmuma procesi strādā tā, kā tiem būtu jāstrādā.
Pēc M. Jablonska domām pasaulē visefektīvākais modelis ir tāds, kur iekšējie auditori darbojas kā “desants”: ierodas, pārbauda, analizē, sagatavo ziņojumu akcionāriem un dodas prom. Tie nav ikdienas sarunu biedri pie kafijas aparāta, bet gan neatkarīgi vērtētāji.
“Ja iekšējais audits pārvēršas par kārtējo “savējo”, kas ar visiem kopā iet pusdienās un visus pārāk labi pazīst, tā funkcija kļūst tikai daļēji efektīva. Jūras vēja parka gadījumā bija vajadzīgs ļoti konkrēts un ass iekšējais audits: kur, kad un kāpēc mēs zaudējām laiku un naudu,” viņš akcentē.
Politika, “zirņu skaitīšana” un zaļo investoru loģika
Jūras vēja parku attīstība Lietuvā kavējas ne tikai procedurālu iemeslu dēļ, bet arī politiskās vides dēļ. Projekts ir bijis dienaskārtībā jau trīs valdību laikā, enerģētikas ministri mainījušies, bet iepirkuma process tā arī nav nonācis līdz stabilam nobeigumam.
“Lielākā daļa diskusiju grozās ap jautājumu, vai projekts atmaksāsies, cik liela būs peļņa un kāds būs precīzs atmaksāšanās termiņš. Tā ir klasiska “zirņu skaitīšanas” domāšana – koncentrējamies uz īstermiņa finanšu rezultātu, neredzot plašāku ainu,” skaidro Jablonskis.
Lieli starptautiski spēlētāji daļu zaļo projektu vērtē pilnīgi citādi. Naftas, mazumtirdzniecības vai tehnoloģiju koncerniem vēja parki nav tikai Excel tabula investīciju atmaksāšanās aprēķināšanai, bet arī reputācijas un ilgtspējas portfeļa jautājums. Tie nereti ir gatavi maksāt vairāk, nekā to “atļautu” šauri saprasts finanšu modelis, jo tādējādi tie izpilda savus ESG mērķus.
“Ja mēs skaitām tikai zirņus, bet viņi vērtē reputāciju, ilgtermiņa tēlu un ilgtspējas rādītājus, mēs vienkārši zaudējam konkurences cīņā par investīcijām,” viņš secina.
Trīs mācības no dārga pārpratuma
M. Jablonskis iesaka pirmā jūras vēja parka stāstu uztvert kā dārgu, bet nozīmīgu mācību. Viņa ieskatā var izdarīt trīs galvenus secinājumus:
-
Šāda mēroga projekti nedrīkst ievilkties pāri vairākiem valdības termiņiem.
Ja valsts nolemj, ka jūras vēja enerģija ir stratēģisks virziens, jānodrošina, lai iepirkumi, uzvarētāja izvēle un galvenie lēmumi tiktu pieņemti viena politiskā cikla laikā, nevis ievilktos cauri vairākām valdībām.
-
Audita komitejām jāstrādā pēc būtības, nevis formāli.
Tām jābūt pirmajām, kas uzdod neērtus jautājumus par neizpildītiem mērķiem, kavētām investīcijām un riskiem, nevis pasūta analīzes tikai tāpēc, lai apstiprinātu: “viss ir kārtībā”. Iekšējam auditam ir jādarbojas kā neatkarīgai profesionālai komandai, nevis kārtējai ierastai struktūrvienībai.
-
Zaļās enerģijas vērtība jāskatās plašāk par investīciju risku.
Lietuvā joprojām ērtāk ir debatēt par to, vai investīcija atmaksāsies, nekā runāt par enerģētisko neatkarību, drošību un ilgtermiņā konkurētspējīgām cenām. Kamēr uz zaļo enerģiju skatīsimies galvenokārt kā uz riskantu ieguldījumu, pietrūks politiskās un sabiedriskās gribas īstenot lielus projektus.
Vai mācīsimies, vai atkal tikai skaitīsim zirņus?
Lai jūras vēja enerģija patiesi attīstītos, nepietiek tikai ar piemērotiem vējiem Baltijas jūrā. Nepieciešams arī labvēlīgs “vējš” lēmumos, tiesiskajā regulējumā, pārvaldībā un sabiedrības attieksmē. Pirmais jūras vēja parks Lietuvai jau ir kļuvis par dārgu mācību. Tagad jautājums ir – vai spēsim patiesi izdarīt secinājumus, vai arī atkal aprobežosimies tikai ar zirņu skaitīšanu.
