Okeāna dzīlēs slēpjas stāsts, kas var mainīt mūsu priekšstatu par Zemes klimatu. Ekseteras Universitātes pētnieki izpētīja vairākus simtus gadu vecas gliemenes un tajās atklāja skaidras pazīmes, ka Atlantijas okeāna cirkulācijas sistēma zaudē stabilitāti.
Tas varētu nozīmēt, ka okeāns tuvojas kritiskajai robežai, kuras pārkāpšanai var būt sekas visā pasaulē. Šie neparasti ilgmūžīgie moluski, kas var nodzīvot līdz piecsimt gadiem, savās čaulās ik gadu izveido augšanas kārtas – gluži kā koka gadskārtas stumbrā.
Analizējot šo struktūru, zinātniekiem izdevās atjaunot vairākus gadsimtus ilgu Atlantijas okeāna pārmaiņu vēsturi. Gliemeņu čaulas kļuva par sava veida dzīvo arhīvu, kas ļauj ielūkoties laikmetos, kad nepastāvēja nepārtraukta okeāna novērošana.
Jums varētu patikt šie:
Molusku čaulas kā simtiem gadu ilga vēsture
Pētījuma autore, Ekseteras Universitātes zinātniece doktore Beatris Areljano Nava uzsver, ka molusku čaulas sniedz nepārtrauktu un ļoti precīzu vairāku gadsimtu garu Atlantijas okeāna stāvokļa aprakstu. Šādi dati ļauj redzēt, kā okeāna sistēma pakāpeniski zaudē līdzsvaru un tuvojas punktam, aiz kura vairs nav iespējams atgriezties stabilā stāvoklī.
Atlantijas straumes zaudē līdzsvaru
Kamēr okeāna cirkulācija ir stabila, sistēma pēc traucējumiem ātri atjauno līdzsvaru. Taču pēdējo 150 gadu dati liecina, ka Atlantijas okeāns šo spēju arvien vairāk zaudē. Zinātnieki identificējuši divus periodus, kuros okeāna straumes kļuvušas jūtami nestabilākas.
Pirmais šāds periods parādījās 20. gadsimta sākumā un, domājams, bija saistīts ar tā dēvētajiem subpolārajiem virpuļiem. Tiek uzskatīts, ka tas varēja veicināt straujāku Arktikas un Ziemeļatlantijas sasilšanu 1920. gados.
Otrs nestabilitātes periods sākās ap 1950. gadu un turpinās vēl šodien. Ekseteras Universitātes Globālo sistēmu institūta profesors Pols Hallorans to uzskata par brīdinājuma zīmi, ka Atlantijas okeāns varētu pietuvoties “kritiskajam punktam”, pēc kura sistēma vairs nespēs atjaunot savu līdzsvaru.
Kas notiek, ja kritiskā robeža tiek pārsniegta?
Zinātnieki pagaidām vēl nevar droši pateikt, kura Atlantijas okeāna sistēmas daļa visvairāk vājinās – vai tā ir Atlantijas meridiānā apvērses cirkulācija (AMOC), vai subpolārais virpulis (SPG). Tomēr abām šīm sastāvdaļām var būt izšķiroša nozīme pasaules klimatam.
Jums varētu patikt šie:
Ja AMOC sistēma būtiski pavājinātos vai pat apstātos, Ziemeļrietumeiropas ziemas kļūtu daudz aukstākas, bet globālie nokrišņu cikli tiktu smagi traucēti. Pat gadījumā, ja ievērojami vājinātos “tikai” SPG, tas nozīmētu biezākus viesuļvētrus, vētras, karstuma viļņus un plūdus visā Atlantijas reģionā. Šādas pārmaiņas ietekmētu ne tikai Eiropu, bet visu planētas klimata sistēmu.
Ledāju kušana paātrina bīstamos procesus
Viens no būtiskākajiem šo pārmaiņu virzītājspēkiem ir straujā Arktikas ledāju kušana. Saldūdens, kas ieplūst okeānā, maina tā sāļuma un temperatūras līdzsvaru, tādējādi straumju spēks ievērojami samazinās. Tas savukārt vājinā visu Atlantijas cirkulācijas sistēmu.
Doktore B. Areljano Nava uzsver, ka precīzu robežu, aiz kuras sistēmas pārmaiņas kļūst neatgriezeniskas, pagaidām noteikt nav iespējams. Taču pazīmes ir nepārprotamas: Atlantijas okeāns soli pa solim zaudē savu stabilitāti. Pēc zinātnieces teiktā, vienīgais reālais veids apturēt šo bīstamo procesu ir strauja un plaša siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana. Katrs iegūts gadu desmits var izrādīties izšķirošs, lai Zemes klimats saglabātos dzīvībai piemērots.
