Tēma par kodolizmēģinājumiem atkal nonākusi sabiedrības uzmanības centrā, un līdz ar to rodas vienkāršs jautājums: kā pasaule uzzina, ka kaut kur ir noticis slepens sprādziens? Zinātnieki, kas uzrauga kodolaktivitātes, jau sen ir vienisprātis, ka lielākās kodolvalstis kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām vairs neveic pilna mēroga izmēģinājumus.
Tas cieši saistīts ar Līgumu par visaptverošu kodolizmēģinājumu aizliegumu, kas padarīja šādu pārbaudījumu veikšanu starptautiski nosodāmu. Līdz ar šo vienošanos tika izveidīta arī globāla monitoringa infrastruktūra, kas, pēc ekspertu domām, padara kodolsprādziena noslēpšanu gandrīz neiespējamu.
Šī sistēma nav tikai teorētisks modelis – tā darbojas ik dienu, balstoties uz simtiem savstarpēji savienotu mērījumu staciju tīklu. Ar to palīdzību zinātne šodien spēj saskatīt daudz vairāk, nekā aukstā kara laika politiķi jebkad varēja iedomāties.
Jums varētu patikt šie:
Šādai tehnoloģiskai caurskatāmībai ir arī ļoti konkrētas praktiskas sekas – valstīm jāņem vērā iespējamās politiskās sekas vēl pirms tās vispār sāk apsvērt kodolizmēģinājumu veikšanu. Pat ja kāds mēģinātu rīkoties slepus, signāli ātri nonāktu starptautisko organizāciju rīcībā. Tādējādi kodolizmēģinājumi kļuvuši ne vien par tehnisku, bet arī par reputācijas un uzticības jautājumu.
Galvenais princips: globāls sensora tīkls
Starptautiskā monitoringa sistēma vairāk nekā divu gadu desmitu laikā izveidota kā staciju tīkls, kas aptver gandrīz visu planētu. Šīs stacijas uzrauga četrus signālu veidus: seismiskos viļņus, kas raksturīgi zemestrīcēm, skaņas viļņus okeānos, infraskaņu atmosfērā, kā arī gaisā atrodamas radioaktīvo vielu pēdas. Katrs šāds signāls ir svarīgs atsevišķi, taču kopā tie veido ārkārtīgi jutīgu mehānismu kodolsprādzienu atklāšanai.
Īpaši augsta jutība ir bijušo kodolizmēģinājumu poligonu apkaimē, kur aparatūra ir kalibrēta, balstoties uz agrāko sprādzienu datiem. Šādos reģionos sistēma spēj konstatēt pat ļoti nelielas jaudas sprādzienus, kas ir krietni zem viena kilotona robežas. Tas nozīmē, ka arī salīdzinoši neliela detonācija reti paliek nepamanīta.
Mācības no Ziemeļkorejas izmēģinājumiem
Labākais pierādījums šīs sistēmas efektivitātei ir Ziemeļkorejas kodolizmēģinājumi, kas veikti laika posmā no 2006. līdz 2017. gadam. Valsts detonēja lādiņus dziļi pazemē Punggje-ri poligonā, taču katrs sprādziens ātri tika reģistrēts, pateicoties raksturīgajām seismiskajām „paraksta” līknēm. Nereti tika konstatēti arī līdz atmosfērai nokļuvušie šķelšanās produkti, kas apstiprināja, ka noticis tieši kodolieroča izmēģinājums.
Teorētiski varētu mēģināt „noslāpēt” seismiskos viļņus, ļaujot sprādzienam notikt lielā pazemes tukšumā. Taču dabisku šāda izmēra dobumu ir ārkārtīgi maz, un pat šādos gadījumos signāls tikai vājinātos, bet pilnībā nepazustu. Tādēļ izmēģinājums joprojām būtu nosakāms, lai gan dažos gadījumos tas prasītu ilgāku laiku un sarežģītākas analīzes.
Jums varētu patikt šie:
Kā tiek apstiprināta sprādziena kodoliskā izcelsme?
Kodolizmēģinājuma galīgais zinātniskais apstiprinājums balstās uz diviem galvenajiem kritērijiem.
- Sprādziena jauda: ar ķīmiskiem sprāgstvielu maisījumiem nav iespējams radīt pazemes svārstības, kas pārsniedz aptuveni sestās magnitūdas stiprumu. Tik spēcīgs signāls jau norāda uz kodolieroča izmantošanu.
- Raksturīgi radioaktīvie izotopi: kodolšķelšanās procesā rodas specifiski radioaktīvie elementi, kuru klātbūtne atmosfērā, jo īpaši retajiem ksenona izotopiem, ir droša pazīme, ka notikusi kodolreakcija.
Pat pazemes izmēģinājumu gadījumā šķelšanās gāzes bieži vien caur plaisām ieplūst virszemes slāņos. Mūsdienu stacijas, piemēram, Schauinslandas monitoringa stacija Vācijā, ņem gaisa paraugus ik pēc sešām stundām un spēj noteikt pat ārkārtīgi niecīgas ksenona daudzuma svārstības.
Tehnoloģijas, kas atstāj maz vietas šaubām
Šādas tehnoloģijas ļauj ne tikai piefiksēt notikumu, bet arī precīzi noteikt tā patieso izcelsmi, atstājot pēc iespējas mazāk vietas politiskām interpretācijām vai manipulācijām. Tieši tāpēc kodolizmēģinājumu atjaunošana mūsdienās izskatītos drīzāk pēc politiskas varas demonstrācijas, nevis tehniskas nepieciešamības – zinātniskie instrumenti padara pasauli gandrīz pilnībā caurskatāmu attiecībā uz kodolaktivitātēm.
