NASA zinātnieku jaunākie pētījumi piedāvā pavisam jaunu skatījumu uz Marsu. Ja līdz šim tika uzskatīts, ka Sarkanā planēta noteiktos laikposmos bijusi mitra un potenciāli piemērota dzīvībai, tad jaunākie dati liecina, ka lielāko savas vēstures daļu Marss tomēr ir bijis tāls, sauss un nedzīvs pasaules stūrītis. Tas būtiski maina mūsu priekšstatu par to, kādi apstākļi vispār ir nepieciešami, lai Visumā varētu rasties dzīvība.
Minerāliem bagātie ieži, kas izmainīja Marsa likteni
2025. gadā NASA pašgājējs Curiosity uz Marsa atklāja minerāliem bagātus iežus, kas līdzinās Zemes karbonātu nogulumiežiem, no kuriem nereti veidojas kaļķakmens. Karbonāti saista oglekļa dioksīdu no atmosfēras un „ieslēdz” to savā sastāvā. Uz Zemes šādas reakcijas ir izšķiroši svarīgas oglekļa aprites un klimata regulēšanas procesā.
Taču uz Marsa šis pats process, iespējams, darbojies pilnīgi pretēji – vājinājis atmosfēras siltumnīcas efektu, kas ir būtisks priekšnoteikums šķidra ūdens pastāvēšanai. Zinātnieki tagad uzskata, ka tieši karbonāti varēja izvadīt pārāk daudz oglekļa dioksīda no Marsa atmosfēras, atņemot planētai siltumu, kas būtu bijis nepieciešams dzīvības saglabāšanai.
Jums varētu patikt šie:
Īslaicīgas dzīvībai labvēlīgas oāzes
Pētījuma līdzautors, Čikāgas universitātes zinātnieks Dr. Edvins Kaits (Edwin Kite) uzsver, ka uz Marsa tomēr varēja pastāvēt lokāli un īslaicīgi reģioni, kuros mitruma un siltuma bijis pietiekami, lai dzīvība teorētiski varētu rasties. Tomēr šādas vietas, visdrīzāk, bija izņēmums, nevis likumsakarība.
Lielākā daļa planētas virsmas bija nelabvēlīga dzīvībai, un dzīvībai piemēroti periodi bija reti un īsi. Tas nozīmē, ka potenciālajai dzīvībai būtu bijis ļoti maz laika un iespēju, lai izveidotos un attīstītos.
Nepilnīga oglekļa aprite uz Marsa
Uz Zemes oglekļa aprite ir cieši saistīta ar dzīvības pastāvēšanu – tas ir process, kurā ogleklis cirkulē starp atmosfēru, dzīvajiem organismiem, okeāniem un Zemes garozu. Marsā, kā rāda modeļi, šī aprite darbojās tikai daļēji.
Oglekļa dioksīds gan nonāca iežos, taču niecīgās vulkāniskās aktivitātes dēļ tas vairs netika atgriezts atmosfērā. Tādējādi siltumnīcefekta gāzes tika pakāpeniski izņemtas no aprites, un planēta līdz ar laiku atdzisa un kļuva arvien sausāka.
Simtiem miljonu gadu ilgi sausuma periodi
Zinātnieki secinājuši, ka pat tad, kad uz Marsa uz īsu brīdi parādījās šķidrs ūdens, šādi periodi ātri beidzās. Tiem sekoja desmitiem vai pat simtiem miljonu gadu ilgi sausuma posmi, kuru laikā iespējas dzīvībai rasties faktiski tika pilnībā iznīcinātas.
Jums varētu patikt šie:
Šādi ārkārtīgi ilgstoši sausi laikposmi, visticamāk, pārtrauca jebkuru potenciālu dzīvības procesu jau pašā sākumstadijā, pirms tas varēja attīstīties kaut nedaudz tālāk.
Tomēr pētījumi vēl ir tālu no noslēguma. Zinātnieki pieļauj, ka zem Marsa virskārtas varētu slēpties šķidra ūdens kabatas, kuras līdz šim nav izdevies atklāt. NASA otrs pašgājējs Perseverance jau ir identificējis karbonātus pavisam citā reģionā – senas ezera deltas apvidū, kur kādreiz varēja eksistēt mikroorganismi.
Marss – atslēga uz dzīvības noslēpumiem
Pēc Dr. Kaita domām, ja izrādīsies, ka Marss nespēja radīt dzīvību pat laikā, kad uz tā bija ūdens, tas nozīmēs, ka dzīvības rašanās ir daudz sarežģītāks un mazāk ticams process, nekā līdz šim uzskatīts. Tas savukārt varētu liecināt, ka dzīvība Visumā ir ārkārtīgi reta parādība.
Taču, ja nākotnē izdotos atrast pat visnobriedušākās mikrobu dzīvības pēdas, tas norādītu uz pretējo – ka dzīvības rašanās uz planētām varētu būt salīdzinoši bieža parādība, nekā līdz šim domāts.
NASA jaunie atklājumi uz Marsa ne tikai maina mūsu priekšstatus par Sarkanās planētas pagātni un iespējamo piemērotību dzīvībai. Tie var apgāzt mūsu esošo izpratni par dzīvības iespējām visā Visumā un par to, cik unikāla vai, gluži pretēji, bieža parādība ir dzīvība kosmiskajā mērogā.
