Vai videospēles ir tikai izklaide, vai tomēr arī māksla – tikpat nopietni uztverama kā kino un komiksi? Jautājums, par kuru gadiem ilgi diskutēts gan ikdienas sarunās, gan interneta kopienās, arvien skaļāk izskan arī MO muzejā, kur notika izstādes “GamePlay. Maailma mängides” noslēguma diskusija.
Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka spēļu loma kultūrā sasniegusi lūzuma punktu. Vēl pavisam nesen videospēles tika uzskatītas par bērnu izklaidi, taču šodien to veidotājus aicina uz muzejiem, un spēles arvien biežāk nonāk kultūras diskusiju centrā.
“Gadiem ilgi vecākiem, draugiem un skolotājiem vajadzēja skaidrot, ka spēles nav laika izšķiešana – un tagad par tām runājam muzejā,” sarunas sākumā ar smaidu teica moderators Karolis Pilypas Liutkevičs.
Jums varētu patikt šie:
Liutkeviča ieskatā videospēļu industrija ir sasniegusi posmu, kurā tās apgrozījums gandrīz divkārt pārsniedz kino un mūzikas industrijas kopējos ieņēmumus, un arvien biežāk uz to raugās kā uz patstāvīgu kultūras un mākslas jomu.
Diskusijā vairākkārt tika uzsvērts, ka videospēles jau sen ir pārkāpušas vienkāršas izklaides robežu – tās ir daļa no vizuālās kultūras, kur saplūst māksla, tehnoloģijas un interaktīvs stāstījums. Tomēr jautājums, kad spēli var saukt par mākslu, joprojām paliek atklāts.
“Videospēle ir ļoti līdzīga filmai – stāsts, mūzika, temps un vizuālais risinājums veido vienotu veselumu. Ja visi elementi ir apzināti pakārtoti vienai kopīgai tēmai un rada spēlētājam vēlamo emociju, rodas mākslinieciska pieredze,” uzsvēra “Nordcurrent” galvenais mākslinieks Alehandro Garsija.
Viņam piekrita arī Grete Zokaityte, uzsverot, ka mākslinieciskie risinājumi spēlēs nav tikai “skaisti attēli”. Vizuālie elementi, krāsas un formas pilda konkrētu funkciju – tie palīdz spēlētājam izprast radīto pasauli, stāstu un autoru ieceri. Brīdī, kad šīs izvēles kļūst par neatņemamu spēles loģikas daļu, spēli var uzlūkot kā mākslas darbu.
Personisks stils, komandas vīzija un mākslīgais intelekts
Liela uzmanība tika pievērsta arī spēļu tapšanas aizkulisēm – kā top radošie lēmumi, kur beidzas viena mākslinieka individuālais stils un sākas komandas kopīgā vīzija, kā arī kādā veidā šodien šajā procesā iesaistās mākslīgais intelekts.
Jums varētu patikt šie:
“Spēle ir kolektīvs darbs. Dažkārt no personiskā stila ir jāatsakās, lai projekts kopumā būtu viengabalains un estētiski vienots,” atzina A. Garsija. Viņa ieskatā spēļu māksliniekam ir svarīgi ne tikai radīt, bet arī spēt pielāgoties – saprast, kad projektam nepieciešama mākslinieka personiskā balss un kad – skaidri definēti tehniskie risinājumi.
Tāpat domā arī G. Zokaityte, uzsverot, ka komandas darbs nenomāc radošumu – tieši otrādi, argumentēta diskusija starp autoriem palīdz nonākt pie spēcīgākiem lēmumiem, kas labāk atbilst spēlētāja pieredzei.
Neizbēgami sarunā īpaši izcēlās arī mākslīgā intelekta (MI) tēma. A. Garsijas ieskatā MI šodien var būt noderīgs rīks ideju ģenerēšanai un ātrai iterācijai, taču tā izmantošana vienlaikus rada sarežģītus ētiskos jautājumus.
“Nordcurrent” galvenais mākslinieks norāda, ka daļa modeļu apmācīta, izmantojot mākslinieku darbus bez viņu piekrišanas – tā ir problēma, ko nedrīkst ignorēt. Tajā pašā laikā atbildīgi izmantots MI ir tikai papildu instruments, kas neaizstāj autoru, bet palīdz paātrināt atsevišķus procesa posmus.
“Nordcurrent” spēļu producents Povils Katkevičs uzskata, ka MI nepazudīs, tādēļ vissvarīgākais ir iemācīties to izmantot ētiski un caurspīdīgi: “Ja studija pati veido savas datubāzes un atbildīgi apmāca modeļus, MI var kļūt par dabisku darba procesa daļu. Taču MI nespēj radīt spēles pilnīgu vīziju – tam joprojām ir vajadzīgi cilvēki.”
Videospēles kā patstāvīga mākslas forma
MO muzeja videospēļu izstāde “GamePlay”, kas tapusi sadarbībā ar Mediju mākslas centru (ZKM) Karlsrūē un galveno partneri “Nordcurrent”, apmeklētājiem piedāvāja iepazīt 22 neatkarīgu autoru un mākslinieku radītas spēles.
Izstādē eksponētie darbi analizēja sociālās un politiskās realitātes, atklāja mazāk dzirdētu kopienu pieredzi un aicināja spēlētājus iedziļināties citu cilvēku pasaules izjūtā un dzīves pieredzē. Tās ir spēles, kas ļāva piedzīvot videospēles kā patstāvīgu mākslas formu, kur sastopas stāstījums, vizualitāte un empātija.
