2025. gada 3. oktobra rītā uzbrukumā Austrumukrainā tika nogalināts talantīgs un apbalvots franču fotožurnālists. Kopš 2022. gada februāra, kad Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā, tas ir pirmais gadījums, kad žurnālists iet bojā tieša drona trieciena rezultātā.
Šokējošs precedents Austrumukrainā
Šī traģēdija satricināja ne vien starptautisko žurnālistu kopienu, bet arī visu pasauli, kas seko asiņainajam konfliktam Austrumeiropā. Antonī Lalikāns – 37 gadus vecs profesionāls fotogrāfs no Parīzes – gāja bojā Donbasā, pildot darba pienākumus fotoaģentūras Hans Lucas uzdevumā. Tajā pašā uzbrukumā tika ievainots arī ukraiņu žurnālists Heorhijs Ivanšenko.
Abi žurnālisti bija tērpušies bruņuvestēs ar skaidri redzamu uzrakstu „Press“, tādēļ nebija nekādu šaubu ne par viņu personību, ne lomu notikuma vietā. Starptautiskā Žurnālistu federācija (IFJ) apstiprināja, ka šis ir pirmais gadījums, kad Ukrainā žurnālists iet bojā drona uzbrukuma dēļ.
Jums varētu patikt šie:
Notikušais spilgti izgaismo arvien izteiktāku tendenci – bezpilota lidaparāti tiek aizvien biežāk izmantoti ne tikai pret militāriem mērķiem, bet arī pret civiliedzīvotājiem, tostarp pret tiem, kuru uzdevums ir vākt un nodot sabiedrībai informāciju.
Nevis nejaušs upuris, bet apzināti izvēlēts mērķis
Ukrainas Žurnālistu savienības prezidents Serhijs Tomilenko paudis dziļas bažas par žurnālistu arvien pieaugošo ievainojamību Ukrainā. Pēc viņa teiktā, Krievijas droni vairs nešķiro mērķus – tie vajā cilvēkus. Šādi triecieni nav nejaušība vai „blakusefekts“, bet gan apzināti mēģinājumi apklusināt tos, kuri dokumentē kara noziegumus.
Izmeklēšana par Antonī Lalikāna bojāeju vēl turpinās. Incidents notika ap plkst. 9.20 pēc vietējā laika. Tas bija viens no daudziem dronu uzbrukumiem šajā reģionā, taču pirmais, kurā dzīvību zaudēja žurnālists.
Pieredzējis fotožurnālists ar misijas apziņu
Antonī Lalikāns nebija tikai profesionāls fotogrāfs – viņš bija cilvēks, kurš caur savu darbu atklāja kara realitāti. Viņa fotogrāfijas tika publicētas tādos izdevumos kā Le Monde, Le Figaro, Libération, kā arī Vācijas medijos – Der Spiegel, Die Zeit, Die Welt.
Ukrainā viņš ieradās pirmoreiz 2022. gada martā, tikai dažas nedēļas pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma. Kopš tā laika viņš lielāko daļu laika pavadīja Ukrainā, dokumentējot kara ietekmi uz civiliedzīvotājiem, pilsētu izpostīšanu un cilvēku personīgos stāstus.
Jums varētu patikt šie:
2024. gada janvārī Lalikāns saņēma prestižo „Victor Hugo“ balvu par savu iespaidīgo foto ciklu „Pēkšņi debesis kļuva melnas“. Šis reportāžu cikls kļuva par vienu no ietekmīgākajām vizuālajām kara hronikām, kas atklāja gan kara fiziskos postījumus, gan emocionālās rētas.
Francija zaudē drosmīgu liecinieku
Notre compatriote, le photojournaliste Antoni Lallican, accompagnait l’armée ukrainienne sur le front de la résistance.
J’ai appris avec une profonde tristesse son décès, victime d’une attaque de drones russes.
J’adresse mes condoléances…
— Emmanuel Macron (@EmmanuelMacron) October 3, 2025
Uz šo traģēdiju reaģēja arī Francijas prezidents Emanuels Makrons. Platformā X viņš pauda dziļu skumju par žurnālista bojāeju. Pēc prezidenta vārdiem, Lalikāns kļuva par Krievijas drona uzbrukuma upuri, taču viņa darbs turpināsies cilvēku atmiņās un vēstures pierakstos.
„Izsaku patiesu līdzjūtību viņa ģimenei, tuviniekiem un visiem kolēģiem, kuri riskē ar dzīvību, lai mūs informētu un apliecinātu kara realitāti,“ rakstīja Makrons.
Šis gadījums vēlreiz atgādina, kādam milzīgam riskam ik dienu sevi pakļauj žurnālisti, kas strādā kara zonās. Viņi nav karavīri, taču kļūst par mērķiem tādēļ, ka viņu darbs ir parādīt patiesību.
Žurnālisti – kara dokumentētāji, nevis karavīri
Kopš 2022. gada februāra, kad Ukrainā sākās pilna mēroga karš, ir gājuši bojā vismaz 17 žurnālisti. Šie skaitļi nav tikai drūma statistika, bet arī aicinājums visai pasaulei rīkoties žurnālistu drošības labā. Žurnālisti, kas strādā kara zonās, pilda misiju – viņi fiksē vēsturi, kas bez viņiem bieži vien paliktu neizstāstīta.
Antonī Lalikāna nāve nav vienkārši vēl viena ziņa no frontes. Tā ir atgādinājums, ka karam ir seja, vārds un uzvārds. Tas ir cilvēks, kurš varēja izvēlēties drošāku dzīves ceļu, bet devās turp, kur skan šāvieni. Viņa fotogrāfijas runāja pašas par sevi – tagad mūsu pienākums ir runāt viņa vietā.
Kamēr cilvēki citā pasaules malā lasa virsrakstus par karu, kāds šos stāstus raksta burtiski zem lodēm. Lalikāns bija viens no viņiem. Viņa zaudējums ir sāpīgs trieciens ne tikai žurnālistikai, bet arī visai cilvēcei.
Žurnālistiem nedrīkst kļūt par mērķiem. Un pasaulei beidzot tas skaidri jāpasaka.
