Tur, kur šodien plešas zaļās Norvēģijas nogāzes, pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem notika iespaidīgi vikingu apbedīšanas rituāli. Tie joprojām piesaista pētnieku uzmanību, taču nereti zeme līdzās senajam stāstam atklāj arī ļoti cilvēcīgas drāmas, ko kāda roka reiz iemūžinājusi.
Arī Bergenas arheologiem tas notika pavisam negaidīti, kad viņi atgriezās pie slavenā Miklebusta uzkalniņa, lai sagatavotu papildu materiālus UNESCO Pasaules mantojuma pieteikumam. Neviens negaidīja, ka jaunu atradumu vietā viņi sastapsies ar vēstījumu no cilvēka, kurš dzīvojis gandrīz pirms 150 gadiem.
Pētnieki atrada stikla pudeli ar vēstuli, vizītkarti un piecām monētām. Izrādījās, ka šo ziņu 1874. gadā pudelē ielicis jaunais arheologs Anderss Lorange – vīrietis, kurš bija tikai savas karjeras sākumā un atstāja aiz sevis ne vien zinātnisku liecību, bet arī dziļi personisku pēdu.
Jums varētu patikt šie:
Jaunais arheologs un viņa pirmais lielais atklājums
Kad Bergenas muzejs 1874. gadā iecēla savu pirmo oficiālo arheologu, 28 gadus vecais Anderss Lorange jau bija zināms kā kaislīgs pētnieks. Viņš bija iemantojis atpazīstamību, meklējot vikingu laikmeta pieminekļus, un jau sešpadsmit gadu vecumā piedalījās slavenā Raknehaugena uzkalniņa izrakumos.
Tieši tādēļ viņam uzticēja sarežģītu uzdevumu – izpētīt iespaidīgu apbedījumu uzkalniņu Nordfjordeides apkaimē, Miklebustgardenas saimniecības zemē. Tur Lorange atklāja ko patiesi izcilu: aptuveni 30 metrus gara vikingu kuģa atliekas.
Kuģis, ievērojot seno tradīciju, bija sadedzināts, bet apkārt tam atrada ieročus, vairogus un citus priekšmetus, kas likti kapā līdzi aizgājējiem. Miklebusta kuģis ir lielākais līdz šim Norvēģijā atrastais vikingu kuģis, tāpēc nav brīnums, ka Lorange vēlējās savu darbu saglabāt mūžībai.
Vēstījums pudelē: ko tur bija paslēpis arheologs?
Mūsdienu izrakumu laikā pēkšņi tika uzieta stikla pudele. Tajā atradās trīs priekšmeti: uz papīra rakstīta vēstule, vizītkarte un piecas monētas. Bija skaidrs, ka tas ir apzināti atstāts laika kapsulas veida vēstījums, noglabāts nākamajām paaudzēm.
Vēstulē Lorange skaidroja, ka uzkalniņš uzbērts pār kuģi, kurā apbedīti kritušie kareivji, viņiem līdzi guldot arī ieročus. Viņš pierakstīja izrakumu datumu, vietu un mērķi. Tomēr vēlākie pētnieki atklāja, ka ne visas norādītās detaļas atbilst patiesībai.
Jums varētu patikt šie:
Piemēram, viņš kļūdījās, uzrādot vairogu skaitu, un pilnībā neminēja vienu no nozīmīgākajiem atradumiem – bronzas trauku no 8. gadsimta, kas, domājams, bijis nolaupīts kādā Īrijas klosterī. Arheologi uzskata, ka tas atspoguļo tā laika darba organizāciju: lai gan Lorange bija oficiālais izrakumu vadītājs, patiesos zemes darbus veica vietējie zemnieki un strādnieki. Tādēļ, rakstot savu ziņu pudelē, viņam varēja nebūt pilnīga pārskata par visu, kas izrakumu laikā notika.
Rūnu mīkla, kas lika zinātniekiem pasmaidīt
Vēstulē slēpās vēl viena, neliela, bet ļoti zīmīga detaļa: tās beigās Lorange bija pierakstījis rindu rūnu zīmēs. Visticamāk, viņš vēlējās savam vēstījumam piešķirt īstu vikingu laikmeta noskaņu, taču mūsdienu rūnulogiem šis teksts sagādāja pamatīgu galvas lauzīšanu.
Pēc rūpīgas analīzes atklājās, ka arheologs patiesībā nemaz neprata rūnas ne lasīt, ne rakstīt. Vēlamo teikumu viņš vienkārši burtiski „pārtulkoja” agrīnā rūnu alfabēta zīmēs, domādams, ka ar to pietiks.
Šodien šis kļūdainais rūnu uzraksts drīzāk šķiet rotaļīgs un ļoti cilvēcīgs starpgadījums – atgādinājums, ka arī izcili speciālisti ir tikai cilvēki, kas mēdz kļūdīties, eksperimentēt un dažkārt vienkārši censties atstāt iespaidu.
Romantika pudelē: slepenā adresāte
Pudelē Lorange bija ievietojis arī daudz personiskāku vēstījumu – to viņš veltīja kādai konkrētai sievietei. Uz vēstules malas viņš uzrakstīja: „Emma Gade, mana meitene.” To uzskata par maigu un dziļi intīmu ierakstu, kurā atspoguļojas jaunā vīrieša jūtas, ilgas un cerības.
Šī mīlestība izrādījās īsta: 1877. gadā Anderss un Emma apprecējās. Tomēr Emma nebija vienīgā sieviete, kurai arheologs bija atstājis līdzīgu, ar vēstures patinu apvītu mīlestības vēstījumu. 1939. gadā, atkārtoti izrokot Raknehaugena uzkalniņu, tika atrasts vēl viens viņa pieraksts – šoreiz ar adresātu Ingeborgu Heftji, kura gan vēlāk apprecējās ar citu vīrieti.
Šādi atradumi liek domāt, ka jaunajam arheologam patika atstāt pasaulē mazus piemiņas fragmentus par sevi, it kā cerot, ka kādā tālā nākotnē kāds tos atradīs un atklās arī viņa paša stāstu.
Ko šis atradums mums stāsta šodien?
Bergenas Universitātes mūsdienu arheologi uzsver, ka šādas vēstules pudelēs nav tikai interesanti priekšmeti, bet gan īstas laika kapsulas. Tās vienlaikus atklāj gan objektīvu vēsturi – 19. gadsimta izrakumu metodes, zināšanu līmeni un kļūdas –, gan arī cilvēcīgus stāstus, kas parasti zinātniskajās atskaitēs neparādās.
Lorange pieraksti palīdz labāk izprast tā laika arheoloģijas attīstību, pētnieka attieksmi pret darbu un to, kā savijās zinātne un personīgā dzīve. Tie rāda, ka arī pie stingriem rituāliem, kas saistīti ar uzkalniņu un sadedzināto kuģi, vēsture joprojām ir pilna mīlestības, amizantu kļūdu un vēlmes atstāt par sevi liecību.
Šodien Miklebusta kuģis it kā atdzimis no jauna – kopš 2019. gada vietējo kuģu būvētāju rokām tapusi precīza senā kara kuģa kopija, kas nolaista fjordā kā vikingu mantojuma simbols.
Tas viss atgādina, ka gadsimtiem vēlāk zeme glabā ne tikai izzudušu civilizāciju priekšmetus, bet arī parastu cilvēku jūtas, vēstījumus un klusus centienus ierakstīt savu vārdu vēsturē.
