Cilvēku un suņu kopdzīves vēsture sniedzas tik tālā pagātnē, ka ir grūti iedomāties sabiedrību bez dzīvniekiem mūsu tuvumā. Ilgais kopīgais ceļš ir devis abām sugām iespēju mācīties vienai no otras un pielāgoties. Tāpēc cilvēka un suņa attiecības nereti raksturo kā sava veida kopīgu evolūciju.
Suņi saprot cilvēkus – un otrādi
Laika gaitā suņiem izveidojušās īpašības, kas tiem palīdz dzīvot kopā ar cilvēkiem. Tie labi prot vērot cilvēka žestus, piemēram, ar roku norādītu virzienu, un reaģēt uz emocijām. Interesanti, ka arī cilvēki suņu skaņas lielākoties uztver intuitīvi, it kā to nozīme būtu pašsaprotama.
Tomēr mūsdienu dzīve, līdzās draudzībai, ir nesusi arī spriedzi, ko izjūt abas puses. Daudzās valstīs suņiem arvien biežāk novēro ar stresu saistītas problēmas. Tas rosinājis zinātniekus jautāt, vai cilvēkus un suņus varētu vienot līdzīgas iedzimtas noslieces uz garīgās veselības traucējumiem.
Jums varētu patikt šie:
Kopīga psiholoģija
Pēdējos gados arvien biežāk tiek runāts, ka suņiem var parādīties ar autismu līdzīgas sociālās grūtības. Kādā 2025. gada pētījumā tika atklāts ģenētisks marķieris, kas saistīts ar šādiem uzvedības elementiem. Šis atklājums mudināja zinātniekus meklēt vēl dziļākas kopīgas bioloģiskās saknes cilvēkiem un suņiem.
Zinātnieki uzsver, ka suņu uzvedību nenosaka vienīgi mācīšanās vai audzināšana. Nozīmīga loma ir arī ģenētikai, kas ietekmē, kā dzīvnieks reaģē uz vidi un stresu. Ja dzīves pieredze šādu noslieci pastiprina, uzvedība var šķist problemātiska, lai gan patiesībā suns vienkārši ir pastiprināti sasprindzis vai cieš.
Pētījums ar zelta retrīveriem
Jaunā Kembridžas zinātnieku un viņu kolēģu veiktā pētījumā tika analizēti 1300 zelta retrīveri. Tika salīdzināts suņu ģenētiskais kods un uzvedības iezīmes, lai atrastu ar emocijām saistītus gēnus. Pēc tam cilvēku genomā meklēja atbilstošos gēnus, kas pārmantoti no kopīga evolūcijas priekšteča.
Rezultāti parādīja 12 gēnus, kuru darbība abās sugās saistīta ar līdzīgu psiholoģisko funkcionēšanu. Dažas saiknes bija gaidītas, piemēram, nosliece uz trauksmi, kas liek izvairīties no sociālas saskarsmes. Citas sākotnēji šķita pārsteidzošas, taču zinātnieki tām atrada loģiskus izskaidrojumus.
Kā izprast šīs saiknes?
Piemēram, suņiem gēns ADD2 tika saistīts ar svešinieku bailēm. Cilvēkiem tas pats gēns saistīts ar depresiju, kurai raksturīga sociāla noslēgšanās un iešana sevī. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka kopīga ģenētiska nosliece dažādās sugās izpaužas atšķirīgā formā.
Jums varētu patikt šie:
Cits interesants novērojums bija saistīts ar apmācāmību. Suņu mācīšanās spējas korelēja ar cilvēku gēniem, kas tiek saistīti ar intelektu un jutību pret kļūdām. Lai gan suņi nedomā tik abstrakti kā cilvēki, to jutīgums pret nepatīkamām pieredzēm var būt saistīts ar tiem pašiem pamatiem, kas cilvēkiem ļauj mācīties no kļūdām.
Ko tas var nozīmēt nākotnē?
Šādi pētījumi paver ceļu salīdzinošai un evolūcijas psihiatrijai. Ja cilvēki un suņi dalās kopīgās uzvedības ģenētiskajās saknēs, suņi var kļūt par dabisku modeli garīgās veselības izpētē. Tas palīdzētu labāk saprast, kā veidojas trauksme, stress vai sociālās grūtības.
Vienlaikus zinātnieki uzsver, ka cilvēku un suņu emocijas nav pilnībā pielīdzināmas. Cilvēku jūtu pasaule bieži ir cieši saistīta ar sarežģītu pašrefleksiju, kas suņiem, visticamāk, nepiemīt. Tomēr kopīgās ģenētiskās noslieces liecina, ka mūsu draudzība ar suņiem ir vēl daudz dziļāka un daudzslāņaināka, nekā līdz šim domāts.
