Džeimsa Veba kosmiskā teleskopa jaunākie attēli atklājuši iespaidīgu „debesu teātri” – Sarkanā Zirnekļa miglāju, oficiāli pazīstamu kā NGC 6537. Šis objekts iemūžināts vēl nebijušā detalizācijā: skaidri redzamas paplašinošās gāzu „kājas”, kvēlojošs kodols un, iespējams, pat slēpts pavadonis pašā miglāja sirdī.
NGC 6537 ir viens no sarežģītākajiem un iespaidīgākajiem zināmajiem planetārajiem miglājiem, kas palīdz zinātniekiem pētīt zvaigznes dzīves pēdējos posmus. Šis objekts katalogā „New General Catalogue” reģistrēts ar numuru 6537. To dēvē par planetāro miglāju, lai gan faktiska saistība ar planētām tam nav nekāda.
Šādas struktūras veidojas brīdī, kad Saulei līdzīgas zvaigznes sasniedz sava dzīves cikla beigas. Kad zvaigznes kodolā izsīkst kodoldegviela, tā uzpūšas par sarkano milzi un galu galā nosviež savus ārējos gāzu slāņus, atklājot kvēlojoši karstu kodolu. Šī kodola ultravioletais starojums liek izkliedētajām gāzēm spīdēt, izveidojot neparasti skaistas, izgaismotas formas.
Jums varētu patikt šie:
Īss, bet skaists zvaigznes dzīves noslēgums
Planetārie miglāji ir īslaicīgi kosmiski fenomeni, tie pastāv vien dažus desmitus tūkstošu gadu. Pēc tam zvaigzne pamazām atdziest un izdziest, atstājot aiz sevis vien baltu pundurzvaigzni. Tomēr šajā īsajā laika posmā daba rada elpu aizraujošus skatus.
Džeimsa Veba teleskopa infrasarkanā kamera NIRCam ļauj Sarkanā Zirnekļa miglāju aplūkot pilnīgi jaunā skatījumā, atsedzot smalkas putekļu struktūras, kas līdz šim bija neredzamas. Ja Habla teleskopa attēlos miglāja centrālā zvaigzne izskatījās kā vāja zilgana gaismas punkts, tad Veba teleskopa uzņemtajos kadros tā kvēlo dziļi sarkanā krāsā, ieskauta sakarsušu putekļu mākonī. Tiek uzskatīts, ka šie putekļi veido disku ap zvaigzni – ar neapbruņotu aci tas nav saskatāms, taču infrasarkanajā diapazonā tas izstaro ļoti intensīvu starojumu.
Slēptais pavadonis un simetriskā krāšņuma forma
Lai gan redzama ir tikai viena zvaigzne, jaunie dati liecina, ka tai varētu būt apslēpts pavadonis. Šo pieņēmumu pastiprina miglāja raksturīgā forma – smilšpulksteni atgādinoša struktūra ar sašaurinātu vidusdaļu un paplašinātiem galiem, kas bieži veidojas dubultzvaigžņu sistēmās.
Līdzīgi raksti novēroti arī citos planetārajos miglājos, piemēram, „Zieda” vai „Tauriņa” miglājā, kur otrā zvaigzne veido sarežģītus gāzu plūsmu zīmējumus. Viena no iespaidīgākajām Sarkanā Zirnekļa miglāja pazīmēm ir tā sauktās „kājas”.
Tās ir milzīgas, līdz pat trim gaismas gadiem garas gāzes struktūras, kas attēlos redzamas zilganā tonī. Šīs veidojumu daļas sastāv no molekulārā ūdeņraža, un Džeimsa Veba teleskops pirmo reizi fiksējis to pilno apjomu, parādot, ka tās nav plakanas formas, bet gan burbuļveidīgi, telpiski veidojumi, kas tapuši tūkstošiem gadu ilgu gāzu izsviedienu rezultātā.
Jums varētu patikt šie:
Dzirkstoša enerģija zvaigznes sirdī
Miglāja centrā joprojām norisinās iespaidīgi procesi. Tur redzamā, iegarena violetā S-veida līnija iezīmē apgabalu, no kura zvaigznes kodols izsviež spēcīgus jonizēta dzelzs strūklu plūsmu kūļus. Šo strūklu sadursmes ar agrāk izmesto gāzi rada viļņveida rakstus, kas visai miglāja struktūrai piešķir dinamisku, dzīvīgu izskatu.
Šie novērojumi ir daļa no starptautiska pētniecības projekta, ko vada J. Kastners. Projekta mērķis ir saprast, kā zvaigžņu uzliesmojumi un gāzu plūsmas veido šādas simetriskas, divdaļīgas struktūras.
Ieskats mūsu Saules nākotnē
Sarkanā Zirnekļa miglājs nav tikai zinātnisks atklājums, bet arī skatiens mūsu pašu nākotnē. Līdzīgs liktenis pēc vairākiem miljardiem gadu sagaida arī Sauli, kad tās kodoldegviela būs iztērēta un ārējie slāņi tiks izmesti kosmosā. Šādi novērojumi palīdz zinātniekiem labāk izprast, ka zvaigznes „nepametam skatuvi” klusi, bet gan spoži, atstājot kosmosā mirdzošus „mākslas darbus”, kurus mēs šodien varam vērot ar Džeimsa Veba teleskopa starpniecību.
