Jau sen ir zināms, ka kustības ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā saglabāt smadzeņu veselību. Fiziskās aktivitātes uzlabo asinsriti, mazina iekaisumu un stiprina smadzeņu spēju pielāgoties. Tas palīdz palēnināt atmiņas traucējumu attīstību un pasargā no demences.
Vai vecumam ir nozīme?
Zinātnieki ilgu laiku strīdējās par to, vai kustības ir vienlīdz svarīgas jebkurā vecumā vai tomēr visizšķirošāk ir būt aktīvam jaunībā. Nebija arī skaidrs, vai fiziskās aktivitātes palīdz tiem, kuriem ir iedzimti paaugstināts demences risks. Uz šiem jautājumiem ilgu laiku nebija viennozīmīgas atbildes.
Jauns pētījums ASV, kas veikts „Framinghamas sirds pētījuma” ietvaros, sniedzis līdz šim skaidrākos pierādījumus. Rezultāti parādīja, ka kustēties ir vērts jebkurā vecumā. Īpaši nozīmīgi ir saglabāt fizisko aktivitāti, sākot aptuveni no 45 gadu vecuma un arī vēlāk, pat ja demences risks ir ģenētiski paaugstināts.
Jums varētu patikt šie:
Ko tieši pētīja zinātnieki?
Pētījumā piedalījās vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku, kuri bija iekļauti ilgtermiņa veselības novērošanas programmā. Viņu fiziskā aktivitāte tika vērtēta vairāku gadu desmitu garumā. Dalībnieki paši ziņoja, cik daudz ikdienā kustas – sākot ar kāpšanu pa kāpnēm un beidzot ar intensīviem treniņiem.
Visus dalībniekus iedalīja trīs vecuma grupās: jaunākajā, vidējā vecuma un vecāka gadagājuma cilvēku grupā. Zinātnieki sekoja līdzi, cik bieži katrā grupā parādījās demences gadījumi, un vēlāk salīdzināja, kā dažāds fizisko aktivitāšu līmenis saistīts ar saslimšanas risku.
Galvenie pētījuma rezultāti
Pētījuma laikā demence attīstījās vairāk nekā 13 procentiem dalībnieku, pārsvarā vecākajā vecuma grupā. Tomēr ļoti skaidri iezīmējās viena likumsakarība: cilvēkiem, kuri vidējā un vecākā vecumā kustējās visvairāk, demences risks bija par 41–45 procentiem mazāks.
Šis efekts saglabājās arī tad, kad tika ņemti vērā citi nozīmīgi riska faktori, piemēram, vecums, asinsspiediens un cukura diabēts. Interesanti, ka augsts fiziskās aktivitātes līmenis jaunībā demences risku nesamazināja. Izšķiroša nozīme bija kustībām, sākot aptuveni no 45 gadu vecuma.
Ģenētiskais risks un kustību ietekme
Pētījumā analizēja arī noteiktu gēnu, kas saistīts ar paaugstinātu demences risku. Izrādījās, ka vidējā vecumā kustības pasargāja tikai tos cilvēkus, kuriem šī gēna nebija. Vecākā vecumā aina bija cita: fiziskā aktivitāte mazināja risku gan tiem, kuriem bija iedzimta nosliece, gan tiem, kuriem tādas nebija.
Jums varētu patikt šie:
Tas ir būtisks vēstījums cilvēkiem, kuri raizējas par iedzimtām slimībām. Pētījuma rezultāti rāda, ka arī ģenētiska riska apstākļos smadzenes ir iespējams pasargāt. Regulāras fiziskās aktivitātes var palēnināt izmaiņas, kas saistītas ar demences attīstību.
Pētījuma ierobežojumi
Tāpat kā jebkuram zinātniskam pētījumam, arī šim ir savi trūkumi. Fiziskā aktivitāte tika vērtēta, balstoties uz dalībnieku pašvērtējumu, kas var būt neprecīzs. Turklāt nav zināms, kuras tieši nodarbes – piemēram, pastaigas, skriešana, peldēšana vai spēka treniņi – dod vislielāko labumu.
Jaunākajā vecuma grupā demences gadījumu bija ļoti maz, tādēļ secinājumi par šo grupu ir ierobežoti. Turklāt visi dalībnieki nāca no viena pilsētas reģiona un pārsvarā bija eiropiešu izcelsmes. Tāpēc rezultātus nevar pilnībā automātiski attiecināt uz citām tautībām un kultūrām. Neraugoties uz to, kopējais vēstījums ir skaidrs un pārliecinošs.
Ko tas nozīmē mūsu ikdienā?
Vissvarīgākais secinājums ir ļoti vienkāršs: kustēsimies vairāk jebkurā vecumā. Nav šaubu, ka fiziskā aktivitāte nāk par labu gan smadzenēm, gan visam organismam. Pat tad, ja sākt kustēties aktīvāk izdodas tikai dzīves otrajā pusē, tas joprojām var dot ievērojamu ieguvumu.
Spēcīgāka sirds, veselākas smadzeņu šūnas, labāks garastāvoklis un lielāks dzīvesprieks – tas ir tikai daļa no priekšrocībām, ko sniedz regulāras fiziskās aktivitātes. Ikdienas pastaigas, kāpšana pa kāpnēm, braukšana ar velosipēdu vai jebkura cita patīkama kustība var būt viens no efektīvākajiem veidiem, kā rūpēties par sevi un mazināt demences risku.
