Kas tad iznīcināja mamutus – leduslaikmeta klimata pārmaiņas, cilvēku medības vai pavisam cita mēroga kosmiska katastrofa, kuras patiesos apmērus mēs tikai sākam apjaust? Jaunie pētījumi iezīmē intriģējošu un pat dramatisku ainu: apmēram pirms 13 000 gadiem Zemes atmosfērā, iespējams, gabalos sairusi komēta eksplodēja, atbrīvojot milzīgu enerģijas daudzumu un iegrūžot klimatu haosā. Kā liecina pētījumi, šis notikums varēja ne tikai paātrināt mamutu, mastodontu un citu leduslaikmeta milžu izmiršanu, bet arī veicināt reiz plaukstošās Clovisa kultūras pazušanu no Ziemeļamerikas arheoloģiskajiem slāņiem.
Kosmiskās katastrofas hipotēze atkal gūst atbalstu
Žurnālā PLOS One publicēts jauns pētījums sniedz ļoti spēcīgus pierādījumus tā dēvētās Jaunākā drīasa trieciena hipotēzes atbalstam. Kalifornijas Universitātes Santabarbarā emeritētais Zemes zinātņu profesors Džeimss Kenets (James Kennett) ar kolēģiem trīs nozīmīgās Clovisa kultūras vietās – Marejspringsā Arizonā, Blekvoterdrō Ņūmeksikā un Ārlingtonas kanjonā Kalifornijas Kanālu salās – atrada šoka kvarcu.
Šis minerāls ir izšķirošs, jo šoka kvarcs veidojas tikai ekstrēmas karstuma un spiediena apstākļos – situācijās, ko var radīt vien kosmisks trieciens vai atmosfērā eksplodējoša komēta. Minētās vietas arheologiem ir zināmas jau sen: tieši tur fiksēta strauja megafaunas izzušana un Clovisa kultūras pēdu pazušana. Vēl nozīmīgāk ir tas, ka šie notikumi laikā sakrīt ar Jaunākā drīasa sākumu – pēkšņu klimata atdzišanu, kas pārtrauca pēc pēdējā leduslaikmeta sākušos relatīvi stabilo sasilšanu un ilga apmēram tūkstoš gadu.
Jums varētu patikt šie:
Kad komēta sairst un „debesis aizdegas”
Pēc zinātnieku aplēsēm pirms aptuveni 12 800 gadiem Zemes tuvumā lidojoša komēta varēja sairt atmosfērā un eksplodēt gaisā. Šādas eksplozijas nenotiek uz zemes virsmas, bet arī augstu gaisā tās izdala milzīgu enerģijas daudzumu. Triecienvilnis spēj izpostīt milzīgas teritorijas, izraisīt plašus ugunsgrēkus un izsviest atmosfērā milzīgu daudzumu dūmu, pelnu un putekļu. Tas savukārt rada strauju temperatūras kritumu, ko dēvē par “trieciena ziemu”.
„Citiem vārdiem, viss pārvērtās pilnīgā haosā,” situāciju rezumē Kenets. Atmosfērā izsviestie putekļi un kvēpi varēja ilgstoši aizēnot Sauli, savukārt kūstošie ledus vairogi radīja papildu svārstības klimata sistēmā. Šādos apstākļos lielie leduslaikmeta dzīvnieki vairs nespēja izdzīvot, un arī Clovisa kultūras pārstāvji zaudēja iespēju turpināt ierasto dzīvesveidu.
Pierādījumi vākti gadu desmitiem – tagad aina ir īpaši pārliecinoša
Jaunākā drīasa trieciena teorija nav jauna, taču ilgstoši tai pietrūka viena izšķiroša, visu kopā savelkoša pierādījuma. Pēdējo divdesmit gadu laikā zinātnieki ir uzkrājuši arvien vairāk liecību, kas norāda uz kosmisku katastrofu.
Nozīmīgākie līdz šim apkopotie pierādījumi:
- Daudzviet Ziemeļamerikā un Eiropā atklāts tā dēvētais „melnais slānis” – ar oglekli bagāta nogulumu josla, kas liecina par ļoti plašiem ugunsgrēkiem.
- Atrasti reti minerāli, piemēram, platīns un irīdijs, kas bieži sastopami komētās.
- Konstatēti nanodiamanti, kas var veidoties tikai ārkārtīgi augstā temperatūrā.
- Atklātas izkusuša metāla mikrosfēras un minerāli, kas radušies ekstremālā karstumā un pēc tam atdzisuši.
Tomēr līdz šim trūka visspēcīgākās saites – šoka kvarca. Tā atklāšana trijās dažādās vietās vienā un tajā pašā ģeoloģiskajā slānī ir tieši tas, ko zinātnieki bija meklējuši gadiem. Kvarca deformācijas – tostarp plaisas, kas aizpildītas ar izkusušu silīciju – parāda, ka uz minerāla iedarbojušies tādi spiediena un temperatūras apstākļi, kādus nespēj radīt ne vulkāniskā darbība, ne cilvēka saimnieciskā darbība.
Jums varētu patikt šie:
Bet kur tad ir krāteris?
Viens no biežākajiem iebildumiem ir šāds: ja noticis kosmisks trieciens, kur ir triecienkrāteris? Atbilde patiesībā ir vienkāršāka, nekā šķiet. Saskaņā ar šo hipotēzi komēta Zemes virsmu tieši nesasniedza, bet eksplodēja atmosfērā. Šādas zema augstuma eksplozijas dēvē par airburst jeb „gaisa sprādzieniem”. Tās var būt tik spēcīgas, ka nolauž mežus un aizdedzina plašas teritorijas, taču neatstāj klasisku triecienkrāteri, jo Zemi neskar tiešs trieciens.
Keneta vadītā pētnieku grupa izmantoja hidrokoda modelēšanu – modernu simulācijas metodi, kas ļauj datorā atveidot šādu eksploziju norisi. Modeļi parādīja, ka sprādziena radīto triecienviļņu virziens un intensitāte pilnībā atbilst šoka kvarca deformāciju raksturam, kas konstatēts lauka pētījumos. Tādēļ krātera neesamība nav pretarguments – atmosfērā eksplodējusi komēta atstāj atšķirīgu, taču tikpat skaidri nolasāmu pierādījumu kopumu.
Vai mīkla tagad ir atrisināta?
Zinātniskās diskusijas neapstāsies, tomēr jaunais pierādījumu kopums – šoka kvarcs, nanodiamanti, triecienmikrosfēras, paaugstināta reto minerālu koncentrācija un „melnais slānis” – veido loģisku un zinātniski pārliecinošu kopainu. Tas ļauj domāt, ka atmosfērā eksplodējusi komēta bija ļoti nozīmīgs, iespējams, izšķirošs faktors, kas izraisīja mamutu un citas megafaunas strauju izzušanu un vienlaikus veicināja Clovisa kultūras pēkšņu izzušanu.
Pavisam iespējams, ka tieši brīdī, kad debesīs uzliesmoja ugunīgas bumbas, sākās jauns posms Zemes vēsturē – laikmets, kurā leduslaikmeta milžiem vairs neatlika vietas.
Foto ir ilustratīvi. © Canva.
