Zinātnieki ir reģistrējuši retu un iespaidīgu dabas parādību – subdukcijas zonu, kur viena tektoniskā plātne slīd zem otras, taču tagad šī plātne ir sākusi aktīvi plaisāt. Šis process norisinās Kaskādijas reģionā pie Vankūveras salas un sniedz unikālu iespēju novērot, kā tektoniskās plātnes it kā „mirst” un kā veidojas jaunas ģeoloģiskās robežas.
Subdukcijas zonas sairšana
Žurnālā Science Advances publicētais pētījums parādīja, ka šī subdukcijas zona pakāpeniski sadalās gabalos. Iegūtie dati sniedz jaunas zināšanas par Zemes garozas dinamiku un palīdz labāk izprast, kā ilgtermiņā var mainīties zemestrīču risks Ziemeļrietumu Klusā okeāna reģionā.
Luiziānas universitātes ģeologs Brandons Šaks salīdzina subdukcijas zonas beigas ar vilciena katastrofu: „Tas neapstājas pēkšņi, bet soli pa solim iziet no līdzsvara un sabrūk pa daļām.”
Jums varētu patikt šie:
Pētījumu centrs zem Vankūveras salas
Kaskādijas reģionā satiekas trīs tektoniskās plātnes: Juan de Fuca, Explorer un Ziemeļamerikas plātne. Tieši šeit zinātnieki konstatēja skaidras pazīmes, ka Juan de Fuca plātne ir sākusi plaisāt. 2021. gada ekspedīcijas „Cascadia Seismic Imaging” laikā no pētniecības kuģa tika raidīti skaņas viļņi okeāna dibena virzienā, bet to atbalsis reģistrēja un analizēja ar 15 kilometrus garu sensoru virkni.
Šie dati atklāja izteiktas lūzumu joslas, kas liecina, ka plātne vairs nenoslīd zem citas kā vienots veselums, bet gan sadrūp atsevišķos blokos. Dažas zonas joprojām ir seismiski aktīvas, citas – pilnīgi klusas, it kā daļa plātnes jau būtu atdalījusies.
Kā „mirst” tektoniskā plātne?
Pētījums rāda, ka plātnes „nāve” notiek pakāpeniskos posmos, izmantojot tā dēvētās epizodiskās lūzumu fāzes. Tā vietā, lai plātne vienā brīdī sašķeltos ar vienu milzu lūzumu, tā pamazām saraujās mazākās mikroplātnēs. Šos lūzumus bieži izraisa bīdes lūzumi – zonas, kur plātnes lēni slīd garām cita citai kā šķēres, kas pakāpeniski „izgriež” atsevišķus planētas garozas gabalus.
Katra šāda plaisāšanas fāze var ilgt miljoniem gadu, taču galu galā tā pilnībā aptur subdukciju. Tas izskaidro, kāpēc Zemes ģeoloģiskajā vēsturē tiek atrasti it kā atsevišķi, „aizmirsti” plātņu fragmenti, piemēram, Baja Kalifornijas apvidū, kur reiz atradās milzīgā Faralona plātne.
Jauns skatījums uz planētas nākotni
Šie atklājumi palīdz labāk saprast, ka Zemes garoza ir nepārtrauktā kustībā: kad viena plātne „nomirst”, tās vietā veidojas jaunas robežas, bet no mantijas augšup plūstošais karstums rada jaunus vulkānus. Pēc Šaka teiktā, tas ir „lēns, bet nepārtraukts process, kas atspoguļo miljoniem gadu ilgu planētas atjaunošanos”.
Jums varētu patikt šie:
Pašlaik pētnieki skaidro, vai jaunie lūzumi varētu ietekmēt nākotnes zemestrīču raksturu Kaskādijas reģionā. Cilvēkiem tiešais apdraudējums tuvākajos gados, visticamāk, nemainīsies, taču šī teritorija arī turpmāk paliks viena no seismiski aktīvākajām zonām pasaulē.
Zemes garozas dzīves cikls
Šis atklājums sniedz retu iespēju novērot dzīvu ģeoloģisku procesu – kā tektoniskās plātnes sairšt un kā to vietā veidojas jaunas Zemes virsmas kontūras. Šādi procesi var palīdzēt izskaidrot arī pagātnes notikumus, piemēram, pēkšņus vulkānisma uzliesmojumus vai sen izzudušas okeāna teritorijas.
Pēc zinātnieku domām, tas ir it kā vērot Zemes „elpu”: viena plātne grimst un sairšt, cita piedzimst no tās paliekām. Tas atgādina, ka mūsu planēta ir pastāvīgā kustībā un pārmaiņās un nekad nav pilnīgi mierīga.
