Astronomijā atkal paveras jaunas perspektīvas. Jauni pētnieku aprēķini liecina, ka mūsu Galaktiku – Piena Ceļu – iespējams, ieskauj daudz vairāk mazu, līdz šim nepamanītu pavadoņgalaktiku, nekā tika uzskatīts iepriekš. Tā nav tikai hipotēze, bet gan zinātniski pamatots pieņēmums, kas balstās uz sarežģītām datorsimulācijām un matemātiskiem modeļiem.
Mazie un gandrīz neredzamie “bāreņi”
Šīs galaktikas ir ārkārtīgi vāji spožas, izstaro ļoti maz gaismas un ir grūti atklājamas pat ar mūsdienu jaudīgākajiem teleskopiem. Tās nereti dēvē par bāreņgalaktikām, jo tiek pieņemts, ka tās ir zaudējušas savus tumšās matērijas “apvalkus” – struktūras, kas citkārt palīdz galaktikām saglabāt viengabalainību un spožumu. Tieši tāpēc šīs mazās galaktikas mūsu pašreizējai novērojumu tehnikai paliek gandrīz neredzamas.
Pašlaik zināmas apmēram 60 Piena Ceļa pavadoņgalaktikas, tomēr jaunākie pētījumi rāda, ka to varētu būt vismaz divreiz vairāk. Daži zinātnieki uzskata, ka patiesais skaits varētu sasniegt pat simts vai vairāk galaktiku. Tas nozīmētu, ka mūsu izpratne par Piena Ceļa apkārtni šobrīd ir būtiski nepilnīga.
Teorētiskie modeļi kā pētījuma pamats

Visa šī ideja balstās uz tā dēvēto Lambda aukstās tumšās matērijas modeli (ΛCDM). Saskaņā ar šo modeli Visums pārsvarā sastāv nevis no mums redzamās parastās vielas, bet gan no tumšās matērijas un tumšās enerģijas. Mums pazīstamā viela – zvaigznes, planētas, cilvēki un viss pārējais redzamais – veido tikai aptuveni piecus procentus no visa Visuma matērijas.
Šis modelis paredz, ka galaktikas veidojas tumšās matērijas halu centros: jo masīvāks ir halos, jo lielāka un jaudīgāka ir galaktika. Mazākās galaktikas parasti kļūst par lielāko pavadoņiem un riņķo tām apkārt. Tādējādi arī ap Piena Ceļu būtu jāriņķo daudzām pundurgalaktikām. Tomēr to neredzam tik daudz, cik paredz teorija.
Kāpēc mēs tās neredzam?
Galvenais iemesls, kāpēc šīs galaktikas līdz šim palikušas apslēptas, ir to ārkārtīgi zemais spožums. Turklāt uz tām, visticamāk, spēcīgi iedarbojusies Piena Ceļa gravitācija, kas laika gaitā varēja “saplosīt” to tumšās matērijas halus. Zaudējušas savu gravitācijas “kodolu”, šīs galaktikas ir pārvērtušās par mazām, izkliedētām un tik tikko samanāmām struktūrām.
Arī datorsimulācijas tās ne vienmēr spēj “ieraudzīt”, jo pašreizējās tehnoloģijas vēl nav pietiekami precīzas, lai pilnvērtīgi atdarinātu tik mazu struktūru attīstību. Jauna metode, kas izmanto attīstītus matemātiskos paņēmienus, ļāvusi daudz precīzāk novērtēt, cik šādu galaktiku patiesībā varētu būt. Rezultāti liecina, ka mēs varētu atklāt vēl vairākus desmitus līdz šim nezināmu pavadoņgalaktiku.
Ko tas nozīmē zinātnei?

Ja šādas galaktikas patiešām izdosies atklāt, tas būs nozīmīgs pierādījums, kas apstiprinās mūsu pašreizējo izpratni par Visuma lielmēroga struktūru. Tas palielinās uzticēšanos spēkā esošajiem kosmoloģiskajiem modeļiem un ļaus precīzāk prognozēt galaktiku attīstību, zvaigžņu rašanos un to, kā Visums kopš Lielā Sprādziena līdz mūsdienām ir mainījies.
Tas arī dos zinātniekiem iespēju pilnveidot esošos simulāciju modeļus, kuros mazās struktūras bieži “pazūd”. Tāpat būs iespējams labāk pētīt, kā laika gaitā mainās mazo galaktiku mijiedarbība ar lielākām, piemēram, ar Piena Ceļu.
Vai esam atklājumam jau pavisam tuvu?
Lai gan ar šobrīd pieejamajiem instrumentiem vēl nepietiek, lai identificētu visas šīs sīciņās galaktikas, situācija strauji mainās. Drīzumā darbu sāks jauni teleskopi ar īpaši jutīgiem detektoriem, kas spēs atklāt arī ārkārtīgi blāvus objektus.
Viens no nozīmīgākajiem ir Rubina observatorijas lielā debesu pārskata kamera, kas jau saņēmusi savu pirmo “gaismu” – tas nozīmē, ka iekārta veiksmīgi notestēta un tuvākajā laikā būs gatava uzsākt plaša mēroga debess novērojumus. Tas ļaus mums ieskatīties daudz dziļāk un detalizētāk nekā jebkad agrāk.
Ir visai ticams, ka jau nākamajos gados mūsu debesu karte tiks papildināta ar jauniem objektiem. Beidzot varēsim ieraudzīt galaktikas, kas visu laiku bijušas mums ļoti tuvu, bet līdz šim palikušas apslēptas tikai tāpēc, ka mums nebija pietiekami jutīgu instrumentu, lai tās pamanītu.


