Marsa virsmas slēptie iežu slāņi sniedz aizraujošas norādes, ka sarkanā planēta savulaik varēja būt patiesu ūdeņu pasaule. Arkansasas Universitātes zinātnieku jaunākie pētījumi liecina, ka pirms miljardiem gadu Marsu, iespējams, klāja plašs okeāns, kas pārklāja lielu daļu planētas ziemeļu puslodes.
Šis atklājums apstiprina hipotēzi, ka ūdens – un, iespējams, arī dzīvība – uz Marsa pastāvēja daudz ilgāk, nekā līdz šim uzskatīts. Pētnieku komanda pētīja Marsa iežus, salīdzinot tos ar Zemes upju nogulumiem.
Analīzē izmantots smilšakmens, kas veidojies senas upes gultnes nogulumos tagadējās Arkansasas teritorijā aptuveni pirms 300 miljoniem gadu. Pētījuma vadītājs, doktorants Korijs Hjūgss (Corey Hughes), skaidro, ka šie dati sniedz pilnīgi jaunu skatījumu uz Marsa ģeoloģiskajiem procesiem un planētas ūdens vēsturi.
Jums varētu patikt šie:
Pēc Hjūgsa teiktā, šķidrs ūdens ir viens no pamatnosacījumiem dzīvības pastāvēšanai, tāpēc ikviens pierādījums par senajiem okeāniem būtiski palielina iespēju, ka planēta kādreiz bijusi dzīvībai piemērota. Pētījuma rezultāti publicēti zinātniskajā žurnālā “Geophysical Research Letters”.
Kā upes veido ainavu?
Dabā upes bez mākslīgiem aizsprostiem un nostiprinātiem krastiem nepārtraukti maina savu gultni un tecējuma virzienu, vijas pa ainavu kā dzīva lente. Plūstošs ūdens nes līdzi smiltis, dūņas un akmeņus, vienu krastu izskalo, bet otrā uzkrāj materiālu. Tā upe miljonu gadu gaitā pati izveido savu gultni, ieleju un krastus.
Tuvojoties jūrai, straumes ātrums samazinās, un smiltis un dūņas nosēžas, veidojot deltu. Kad nogulumu daudzums samazinās, upe kļūst taisnāka un tās gultne – šaurāka. Apgabalu, kur upes plūsma palēninās un sāk atrasties zem jūras līmeņa, dēvē par “pretplūsmas zonu”.
Šādas zonas sastopamas arī uz Zemes – piemēram, Misisipi upē pretplūsmas zona sākas pie Bātonrūžas pilsētas, aptuveni 370 kilometrus no piekrastes. Hjūgss novēroja līdzīgus procesus Marsa virsmā, analizējot orbītā veikto novērojumu datus, un identificēja senas upju pretplūsmas zonu pēdas.
Pierādījumi senam okeānam
Pētnieku ieskatā šīs pretplūsmas zonas un to veidotās deltas liecina, ka uz Marsa kādreiz plūdušas spēcīgas upes, kas ietekējušas lielā ūdenskrātuvē. Tas savukārt norāda, ka planētas ziemeļu puslodi, iespējams, klāja milzīgs jūras vai okeāna baseins.
Jums varētu patikt šie:
Hjūgss uzsver, ka šīs ir ļoti attīstītas un nobriedušas deltu struktūras, kas liecina par ilgstošu ūdens iedarbību. Šis atklājums ir viens no līdz šim pārliecinošākajiem argumentiem par seno Marsa okeānu. Ja šī interpretācija ir pareiza, Marss ir bijis bagāts ar ūdeni un potenciāli apdzīvojams daudz ilgāk, nekā iepriekš domāts.
Reljefa inversijas mīkla
Kā iespējams atjaunot sen izzudušu upju formu, ja tās pazudušas pirms miljardiem gadu? Kad upe izžūst, tās gultnē paliek visrupjākie nogulumi – galvenokārt smiltis un akmeņi –, kas laika gaitā tiek saspiesti un pārvēršas smilšakmenī.
Uz Zemes litosfēras plātņu tektonika šos slāņus paceļ tuvāk virsmai, bet vējš un lietus pakāpeniski noārda apkārtējos mīkstākos iežus. Rezultātā saglabājas smilšakmens vaļņi, kas iezīmē senās upju gultnes.
Uz Marsa, kur plātņu tektonikas nav, līdzīgi vaļņi izveidojās galvenokārt vēja darbības rezultātā: tas aiznesa smalkākos putekļus, atstājot neskartu izturīgāko smilšakmeni. Šādi “apvērstie vaļņi” ir tiešs pierādījums, ka tur kādreiz plūdušas spēcīgas upes.
Negaidīts atklājums uz Zemes
Hjūgss un viņa darba vadītājs, profesors Džons Šovs (John Shaw), pētot smilšakmens klintis Arkansasas Vedingtonas svītā, negaidīti atklāja vienīgo zināmo “apvērstās upes deltas” piemēru uz Zemes. Šis atklājums palīdzēja viņiem labāk izprast, kā līdzīgi procesi varēja norisināties uz Marsa.
Kā ar smaidu atzīst pats Hjūgss, viņš devies uz Arkansasu pētīt Marsa ģeoloģiju, bet atradis tās atspulgu burtiski netālu no savas universitātes. Šādi negaidīti atklājumi parāda, ka arī mūsu pašu planēta glabā atbildes uz jautājumiem par citu pasauļu pagātni.
