Ziņas, kas satricināja visu sabiedrību, izklausās kā labi režisēts kriminālseriāls – tikai šoreiz tas noticis pavisam reālā dzīvē. Izrādījās, ka veselus 17 gadus kāds Swedbank filiāles vadītājs Ogres un Bauskas reģionā viltoti dokumentus, ļaunprātīgi izmantojis klientu uzticību un veicis finanšu darījumus savā labā. Lai gan stāsts šķiet neticams, banka par notikušo paziņoja tikai tagad, un radītais kaitējums pārsniedz 200 000 eiro. Šis gadījums ne tikai izraisīja sabiedrības sašutumu, bet arī atvēra plašu diskusiju par finanšu sektora sistēmiskajām nepilnībām, iekšējās kontroles kvalitāti un parasto klientu drošību.
17 gadus ilga afēra: kā tas vispār bija iespējams?
Apziņa, ka finanšu pakalpojumu sektorā var notikt krāpšanas gadījumi, nevienu īpaši nepārsteidz. Taču fakts, ka krāpnieciska shēma var darboties gandrīz divas desmitgades un palikt nepamanīta, rada daudz nopietnākus jautājumus. Latvijas Televīzijas veiktā izmeklēšana atklāja, ka filiāles vadītājs veicis virkni finanšu operāciju bez klientu ziņas: parakstījis līgumus, izsniedzis kodu kartes un kalkulatorus, pasūtījis jaunas banku kartes, slēdzis noguldījumu un uzkrājumu līgumus, noformējis jaunus aizdevumus un pārskaitījis naudu.
Daļa līdzekļu izmantota, lai segtu citu klientu kontu trūkumus – tipiska ķēdes reakcijas shēma, kas atgādina neliela mēroga finanšu piramīdu. Skaitļi runā paši par sevi: izmantoti 19 klientu maksājumu līdzekļi, un kopējais kaitējums pārsniedz 203 000 eiro. Tas viss noticis, aizbildinoties ar “īpašu apkalpošanu”. Kā skaidroja Swedbank pārstāvis Jānis Krops, darbinieks pastāvīgi uzturējis ciešu kontaktu ar klientiem, tā radot iespaidu, ka darbojas viņu interesēs. Patiesībā tā bijusi rūpīgi izstrādāta shēma personiskās peļņas nolūkā.
Jums varētu patikt šie:
Sabiedrības reakcija: pieaugoša uzticības krīze
Šāds stāsts neizbēgami izraisa spēcīgas emocijas. Sociālajos tīklos, īpaši platformā “Threads”, izcēlās īsts viedokļu vētras vilnis. Kāds advokāts publiski apšaubīja, vai tas ir atsevišķs gadījums, vai tomēr sistēmiska problēma, kas ļāvusi krāpšanai 17 gadus noritēt netraucēti. Jautājums ir vienkāršs, bet ļoti neērts: kā viena no lielākajām finanšu institūcijām valstī varēja tik ilgstošu un sistemātisku rīcību nepamanīt?
Diskusijās neizpalika arī kritika par valsts institūciju spēju nodrošināt pietiekamu caurskatāmību. Lietotājs @kokounsanele norādīja, ka, ja pat Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieku deklarācijās tiek konstatētas problēmas, tad šādām institūcijām var trūkt gan atbilstošu instrumentu, gan iekšējās kultūras, lai nodrošinātu efektīvu kontroli pat savās struktūrās, nemaz nerunājot par uzraudzību citos sektoros.
Daudzi komentētāji nespēja noticēt, ka bankā tik ilgi nav veikti padziļināti auditi. Kāds lietotājs retoriski vaicāja, kā iespējams, ka 17 gadu laikā nav pamanītas elementāras neatbilstības kontu atlikumos vai izdevumos. Pēc viņa domām, šāda situācija šķistu absurda pat mazā uzņēmumā, kur nu vēl starptautiskā bankā.
Tajā pašā laikā izskanēja arī nosvērtāki viedokļi, ka jebkurā uzņēmumā pastāv sistēmiskas vājās vietas, bet faktiskais kaitējums ir atkarīgs no darbinieku godīguma un no tā, cik ātri un atklāti uzņēmums reaģē, kad problēma beidzot tiek atklāta. Šāda pieeja zināmā mērā nomierina, taču nerisina galveno jautājumu: ja šāda krāpšana ir iespējama bankā, kurai vajadzētu ievērot visstingrākos drošības noteikumus, ko tas liecina par sistēmas uzticamību kopumā?
Īpaši emocionāls bija lietotājs Agris, kurš tieši norādīja: “Ja man būtu nauda Swedbank, pēc šādām ziņām es to nekavējoties pārskaitītu uz citu banku.” Šis komentārs labi atspoguļo, cik strauji pieaug sabiedrības neuzticēšanās finanšu institūcijām.
Jums varētu patikt šie:
Latvijas Televīzijas izmeklēšana atklāj detaļas
Latvijas Televīzijas padziļinātā izmeklēšana parādīja, ka šī nebija nejaušu, atsevišķu pārkāpumu virkne, bet gan ilgstoši un mērķtiecīgi īstenota shēma. Kopš 2003. gada darbinieks sistemātiski klientu vārdā slēdzis attālinātās bankas pakalpojumu līgumus, pasūtījis jaunas kodu kartes un bankas kartes, kā arī izmantojis iegūtos piekļuves datus, lai veiktu naudas pārskaitījumus.
Daļa līdzekļu izmantota, lai segtu citu klientu zaudējumus un saglabātu “kārtības” iespaidu. Tā sistēma gadiem ilgi darbojās gandrīz pilnīgā slepenībā. Bankas pārstāvji LTV ēterā centās sabiedrību nomierināt, apgalvojot, ka klientiem “nav pamata satraukumam” un ka bankas drošības līmenis esot ļoti augsts. Taču šādi izteikumi daudzus nepārliecināja.
Ja krāpšana var turpināties 17 gadus, neizbēgami rodas jautājums: ja jau viens darbinieks spējis apmānīt sistēmu, vai nav iespējamas arī citas līdzīgas, vēl neatklātas epizodes? Un pats svarīgākais – vai bankas drošības procedūras patiešām ir tik nevainojamas, kā tiek apgalvots?
Atsevišķa darbinieka stāsts vai nopietns signāls visam sektoram?
Lai gan pašlaik nav informācijas par līdzīgiem gadījumiem citās filiālēs, eksperti uzsver, ka šādus notikumus nevajadzētu uztvert tikai kā individuālu noziegumu. Drīzāk tas ir skaidrs signāls par daudz plašāku problēmu. Tas norāda, ka finanšu sektorā joprojām pastāv zonas, kur drošības ķēde ir vājāka, nekā sabiedrība pieņemts uzskatīt.
Ja iestādē atslēgas pozīcijās strādā cilvēki, kuru darbs netiek pietiekami kontrolēts, un ja iekšējās kontroles sistēma balstās uz novecojušiem procesiem, sistēmiskas nepilnības ir praktiski neizbēgamas. Šis stāsts kļuvis par sava veida lakmusa papīru, kas parāda: pat lielākās bankas ir ievainojamas cilvēciskā faktora radīto risku priekšā.
Sabiedrības reakcija skaidri rāda, ka uzticēšanās bankām nav pašsaprotama – tā ir jāizpelna ar caurspīdīgu rīcību, atbildību un gatavību atklāti atzīt savas kļūdas. Tikai tad finanšu sektors varēs atgūt un saglabāt cilvēku uzticību ilgtermiņā.
