Gandrīz ceturtdaļgadsimtu ilgušais noslēpums beidzot ir atrisināts. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka Eiropas lielākais sikspārnis – lielais vakarsikspārnis (Nyctalus lasiopterus) – ne tikai barojas ar kukaiņiem, bet arī medī mazus putnus vairāk nekā kilometra augstumā. Medījums tiek notverts lidojumā un apēsts turpat gaisā. Šī ir pirmā reize, kad nepārprotami pierādīts: sikspārņi nakts lidojumu laikā aktīvi ķer putnus.
Nakts migrācija un slēptais plēsējs
Žurnālā „Science“ publicēto pētījumu veica starptautiska biologu komanda, kas atklāja iespaidīgu ainu par šo nakts mednieku. Katru rudeni miljardi mazo dziedātājputnu dodas nakts migrācijā, lai izvairītos no dienā aktīvajiem plēsīgajiem putniem. Tagad izrādās, ka arī tumsa vairs nesniedz tiem pilnīgu aizsardzību – augstu debesīs tos gaida vēl gudrāks ienaidnieks.
Lai izprastu šo noslēpumaino uzvedību, zinātnieki sikspārņiem piestiprināja miniatūras reģistrējošas ierīces – bioloģerus, kas izstrādāti Orhūsas universitātē. Šīs mazās ierīces kā nelieli “mugursomi” tika piestiprinātas sikspārņu ķermenim un mērīja lidojuma augstumu, ātrumu, paātrinājumu, kā arī ierakstīja ehokolācijas skaņas. Tādējādi radās unikāla iespēja ielūkoties nakts medībās it kā no paša dzīvnieka skatpunkta.
Jums varētu patikt šie:
Medības augstāk par mākoņiem
Dati parādīja, ka lielais vakarsikspārnis spēj pacelties ļoti lielā augstumā un turpat sekot putnu nakts migrācijas ceļam. Atšķirībā no kukaiņiem putni nedzird sikspārņu ehokolāciju, tāpēc apdraudējumu bieži nepamana līdz pat pēdējam brīdim.
Lai sameklētu upuri, sikspārnis izmanto spēcīgus zemfrekvences skaņas impulsus, kas ļauj pamanīt putnus jau no liela attāluma. Tuvinoties mērķim, viņš sāk izstarot arvien īsākus un biežākus impulsus – skaidra zīme, ka uzbrukums ir sācies. Šāda medību stratēģija ļauj neiedomājami precīzi notvert upuri pilnīgā tumsā.
Spārnotais uzbrukums kā gaisa kaujā
Analīze atklāja, ka medību laikā sikspārņi veic straujus, lielā ātrumā izpildītus triecienlidojumus lejup – gluži kā iznīcinātāji gaisā. Viena šāda uzbrukuma trajektorija ilga ap 30 sekundēm, cita – gandrīz trīs minūtes, līdz plēsējs tika pie sava medījuma.
Šo straujo manevru laikā sikspārņi būtiski palielina spārnu vēzienu biežumu un spēku, bet paātrinājums trīskāršojas. Bioloģera mikrofoni vispirms ierakstīja upurim kļuvušā putna panikas saucienus, bet pēc tam – garu graušanas skaņu virkni. Tas nepārprotami liecina, ka putns ticis apēsts jau lidojuma laikā.
25 gadus vecas hipotēzes apstiprinājums
Šādu pārsteidzošu uzvedību pirmo reizi aizdomās turēja Spānijas biologs Karloss Ibanjess no Donjana bioloģijas stacijas jau gandrīz pirms 25 gadiem, kad lielā vakarsikspārņa izkārnījumos atrada putnu spalvas. Viņa hipotēze, ka sikspārnis notver migrējošus putnus lidojumā, toreiz izraisīja pamatīgu skepsi, taču mūsdienu tehnoloģijas to nu ir nepārprotami apstiprinājušas.
Jums varētu patikt šie:
Gadu gaitā mēģināts sekot šo nakts plēsēju medībām ar kamerām, radariem, gaisa baloniem un GPS raidītājiem, taču lielākā daļa ierīču izrādījās pārāk smagas. Tikai Dānijā izstrādātie vieglie bioloģeri beidzot ļāva reāli ierakstīt pilnvērtīgu medību ainu.
Gaisa kaujas anatomija
Pētījumā iegūtie dati rāda, ka sikspārņi, notverot putnu, vispirms tam nograuž spārnus, lai samazinātu svaru, un pēc tam apēd medījumu, turot to starp pakaļkājām. Šī ir iespaidīga pielāgošanās, jo noķertais putns var svērt gandrīz pusi no paša sikspārņa ķermeņa masas.
„Tas ir līdzīgi kā cilvēks, kurš skriešus spētu noķert un apēst 35 kilogramus smagu dzīvnieku,“ ironiski piebilst pētījuma līdzautore Laura Stidsholta no Orhūsas universitātes. Viņa daudzus gadus pilnveidojusi bioloģerus, kas beidzot ļāvuši tik detalizēti izpētīt šādu medību taktiku.
Jauns skats uz dabas līdzsvaru
Lai arī šis atklājums var šķist nedaudz biedējošs, tas nerada nopietnu apdraudējumu putnu populācijām. Lielais vakarsikspārnis ir ļoti rets sugas pārstāvis, un daudzviet tas tiek uzskatīts par apdraudētu. Pētījums sniedz vērtīgu informāciju par sugas ekoloģiju un ir nozīmīgs solis tās aizsardzības plānošanā.
Zinātnieki uzsver, ka šādi pētījumi ne tikai atklāj plēsēju iespaidīgās spējas, bet arī parāda, cik sarežģīts ir dabas līdzsvars. Pēc 25 gadu ilgiem meklējumiem tagad ir skaidrs: pat šķietamā nakts klusumā augstu debesīs norit īstās gaisa kaujas – dabas inženierijas šedevri, kas atgādina, ka evolūcija spēj radīt savus „iznīcinātājus“.
