Šī gada decembra vakari pārsteidz pat tos, kuri debesīs ieskatās reti. Tiklīdz iestājas tumsa, austrumu pusē iemirdzas neparasti spožs gaismas punkts – gluži kā no leģendām par trim gudrajiem no Austrumiem. Daudzi jau paguvuši to nodēvēt par mūsdienu “Betlēmes zvaigzni”, lai gan astronomi uzsver: tas nav brīnums, bet gan pilnībā saprotams un izskaidrojams dabas fenomens. Tomēr šī spožā gaismas avota, laika un vietas sakritība debesīs atkal uzjunda kādreiz tik kaismīgi apspriesto jautājumu – kas īsti varēja būt Bībelē aprakstītā Ziemassvētku zvaigzne?
Vēsturiskie skaidrojumi: kas varēja būt Bībelē minētā Ziemassvētku zvaigzne?
Mūsdienu astronomi jau ilgi cenšas saistīt reliģiskos stāstus ar astronomiskiem faktiem. Daļa pētnieku uzskata, ka Betlēmes zvaigzne varēja būt īpaši cieša Venēras un Jupitera savienošanās 2. gadā p.m.ē. Citi par ticamāku uzskata retu Jupitera un Saturna trīskāršo konjunkciju 7. gadā p.m.ē. Savukārt vēl kāda zinātnieku grupa neizslēdz iespēju, ka tā bijusi ļoti spoža pārnova – zvaigznes sprādziens, kura gaisma uz laiku pārspēj visas apkārtējās zvaigznes.
Vienotu atbildi cilvēce joprojām nav atradusi. Dažādi modeļi un vēsturiskie avoti ļauj tikai izvirzīt minējumus, nevis nonākt pie drošiem secinājumiem. Taču šīs ziemas skats debesīs dod jaunu, ļoti uzkrītošu iemeslu veco jautājumu izcelt gaismā no jauna.
Spilgtā gaisma austrumu debesīs: nevis zvaigzne, bet Jupiteram raksturīgā pilnā spožumā
Pat ja šī gada decembra debesīs nav ievērojamu planētu savstarpējo pietuvināšanos, ar neapbruņotu aci redzamu komētu vai negaidītu zvaigžņu sprādzienu, viens objekts neizbēgami piesaista uzmanību – Jupiters. Tas paceļas virs austrumu apvāršņa aptuveni divas stundas pēc saulrieta un, pateicoties agrīnajai ziemas tumsai, spoži mirdz lielāko nakts daļu. Sākot no aptuveni plkst. 20 pēc vietējā laika, Jupiters kļūst par īstu “debesu rotu”, spožāks par jebkuru citu nakts objektu, izņemot Mēnesi.
Decembra sākumā Jupiters mirdzēja ar iespaidīgu −2,4 zvaigžņlielumu, un, planētai tuvojoties opozīcijai, šī vērtība kļūs vēl mazāka (astronomijā tas nozīmē lielāku spožumu), sasniedzot apmēram −2,5 2025. gada nogalē. Tā kā astronomijā negatīvi zvaigžņlielumi apzīmē pašus spožākos objektus, Jupiters šobrīd ir labi saskatāms pat tiem, kas debesīs ieskatās tikai reizēm.
Kāpēc tas ir tik spilgts? Iemesls nav tikai planētas masa un gaismu atstarojošā atmosfēra, bet arī Jupitera un Zemes savstarpējais stāvoklis to kustībā ap Sauli.

Opozīcija – brīdis, kad Jupiters mirdz visspožāk
2026. gada 10. janvārī Jupiters sasniegs opozīciju – brīdi, kad Zeme atrodas tieši starp Sauli un milzu planētu. Tad Jupiters ir vistuvāk Zemei un spīd jo īpaši spilgti. Opozīcijas laikā planēta iznirst virs horizonta apmēram vienlaikus ar saulrietu, pusnakts stundās sasniedz augstāko punktu un noriet līdz ar rītausmu.
Jāpatur prātā, ka šī parādība nav nekas īpaši rets. Jupiteram nepieciešami aptuveni 11,86 Zemes gadi, lai apriņķotu Sauli vienu reizi, savukārt Zeme to paveic gada laikā. Līdz ar to Zeme “apsteidz” Jupiteru aptuveni reizi gadā, un Jupitera opozīcija notiek apmēram ik pēc 13 mēnešiem. Zinātniskie izdevumi, piemēram, Sky & Telescope, atgādina, ka ikreiz, kad Zeme apsteidz Jupiteru, tas pa savu orbītu ir pavirzījies par aptuveni vienu divpadsmito apli – tādēļ paiet nedaudz vairāk par gadu, līdz planētas atkal nostājas gandrīz vienā līnijā.
Šogad Jupiters opozīciju vēl nav sasniedzis, bet tas netraucē tam kļūt par sava veida “svētku gaismu”, kas dominē decembra debesīs. Tieši šī saistība – spožs ziemas debesu “zīmes” tēls – daudziem atgādina par Ziemassvētku stāsta Betlēmes zvaigzni.
Vai Jupiters varēja būt Betlēmes zvaigzne?
Lai gan pašreizējais spožais gaismas punkts debesīs mazliet atgādina izteiktu un viegli saskatāmu “ceļvedi”, astronomi ir vienisprātis: pati par sevi Jupitera opozīcija nav ne reta, ne unikāla parādība, tāpēc vienīgi uz to balstīties un saskatīt tajā to pašu zīmi, ko apraksta evaņģēliji, būtu pārsteidzīgi.
Tomēr vienmēr paliek atklāts jautājums, kā cilvēki pirms diviem tūkstošiem gadu izprata debesu zīmes. Laikmetā, kad zvaigžņotais debesjums vienlaikus bija kalendārs, ticējumu un pareģojumu avots, jebkura neparasta vai īpaši spoža parādība varēja iegūt zīmes, simbola vai dievišķa vēstījuma nozīmi.
Pašreizējais Jupitera spožums labi parāda, cik viegli mēs mēdzam romantizēt iespaidīgus notikumus debesīs. Mūsdienās, kad mūsu rīcībā ir teleskopi, precīzi mērījumi un kosmiskie aparāti, mēs raugāmies debesīs vairāk analītiski. Senākos laikos tikpat spožs debesu ķermenis varēja tikt uztverts kā zīme, ceļa rādītājs vai apsolījuma piepildījums.
Tāpēc var teikt, ka šīgada Jupitera spožums simboliski atgriež mūs pie stāstiem, kas nodoti no paaudzes paaudzē jau tūkstošiem gadu, pat ja šodien mums ir skaidrs un zinātniski pamatots skaidrojums tam, ko redzam debesīs.

Kāpēc tieši tagad vērts pacelt skatienu debesīs?
Decembris aicina uz liekšāku soli un īsu apstāšanos. Īso dienu un tumšo vakaru laikā debesīs iedegas gaisma, ko iespējams ieraudzīt pilnīgi ar neapbruņotu aci, bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Tā ir lieliska iespēja gan interesentiem, gan ģimenēm atcerēties, ka astronomija nav tikai zinātnieku privilēģija.
Jupiteru var ieraudzīt ikviens – spilgtu, iespaidīgu un viegli atpazīstamu debesu ķermeni. Un, lai arī tā šīgada spožums nav brīnums, tas ļauj piedzīvot daļu no tā izbrīna un bijības, ko senāk varēja izjust cilvēki, vērojot sev neizprotamas zīmes debesīs.
Vai tas ir atslēga uz Betlēmes zvaigznes noslēpumu? Visticamāk, nē. Taču šī gada decembra debesīs Jupiters neapšaubāmi ieņem cienīgu “Ziemassvētku zvaigznes aizstājēja” lomu – spožs, uzticams un tomēr līdz galam neizdibināms.


