Pēdējās desmitgadēs ir izplatītas dažādas teorijas par to, kas slēpjas Mēness dziļumā, taču jaunākie pētījumi beidzot sniedz skaidru atbildi. Zinātnieki ir apstiprinājuši, ka Mēness iekšējais kodols ir ciets lodes veida veidojums, kura blīvums ir ļoti tuvs dzelzs blīvumam. Šis atklājums pieliek punktu ilgstošām diskusijām par to, vai Mēness kodols ir ciets vai daļēji izkusis.
Jaunie dati atklāj Mēness veidošanās vēsturi
Pētnieki cer, ka jaunā informācija palīdzēs precīzāk izprast, kā veidojies mūsu pavadonis un kādi procesi norisinājās agrīnajā Saules sistēmas attīstības posmā. Šādi rezultāti sniedz būtisku informāciju par cieto debessķermeņu evolūciju un ļauj labāk interpretēt seno kosmisko bombardēšanas periodu pēdas.
Pētījumu veica Francijas zinātnieku komanda, kas analizēja Mēness materiālu uzbūvi un iepriekšējo novērojumu datus. Viņu secinājumi rāda, ka Mēness iekšējā struktūra ir būtiski sarežģītāka, nekā līdz šim uzskatīts. Tas paver ceļu jaunu kosmoloģisko teoriju izstrādei.
Jums varētu patikt šie:
Kā pēta kosmisko ķermeņu iekšieni?
Labākais veids, kā noteikt debessķermeņu iekšējo struktūru, ir seismiskā analīze. Kad trieciena vai svārstību viļņi izplatās iežos, to kustība sniedz informāciju par materiālu īpašībām un ļauj izveidot precīzas iekšējās „kartes”. Mēness gadījumā šādi dati tika iegūti „Apollo” misiju laikā, taču to izšķirtspēja nebija pietiekama, lai viennozīmīgi noteiktu kodola stāvokli.
Ir zināms, ka Mēnesim ir šķidrs ārējais kodols, taču iekšējās daļas stāvoklis ilgi bija strīdu objekts. Abas teorijas – gan par cieta, gan par šķidra iekšējā kodola esamību – balstījās uz pietiekamu datu daudzumu, tādēļ bija nepieciešami papildu mērījumi. Lai rastu atbildi, zinātnieki apkopojot plašu jaunu kosmisko novērojumu klāstu.
Analīzē tika iekļauti Mēness blīvuma mērījumi, attāluma izmaiņas starp Zemi un Mēnesi, kā arī Mēness deformācijas Zemes gravitācijas ietekmē. Šos parametrus salīdzināja ar dažādiem modeļiem, kuros kodolam pieņemta atšķirīga uzbūve un sastāvs. Tādējādi izdevās noteikt modeli, kas vislabāk atbilst reālajiem novērojumiem.
Mēness kodols ir līdzīgāks Zemes kodolam, nekā domāts iepriekš
Rezultāti parādīja, ka Mēness mantijā norisinās aktīvi vielu aprites procesi: blīvākās daļas noslīd dziļāk, bet vieglākās paceļas augstāk. Šāda kustība jau ilgstoši tiek uzskatīta par vienu no iespējamajiem skaidrojumiem noteiktu elementu bagātībai Mēness vulkāniskajos reģionos. Tagad šī teorija ir guvusi jaunu apstiprinājumu.
Modeļi liecina, ka Mēness kodola uzbūve stipri atgādina Zemes kodola struktūru. Pētījumi rāda, ka ārējais šķidrais slānis stiepjas aptuveni 360 kilometru biezumā, savukārt iekšējā cietā kodola rādiuss ir apmēram 258 kilometri. Tas ir ap 15% no Mēness kopējā rādiusa.
Jums varētu patikt šie:
Iekšējā kodola blīvums tiek lēsts ap 7800 kilogramiem uz kubikmetru. Tas ir ļoti tuvs dzelzs blīvumam un spēcīgi atbalsta hipotēzi, ka Mēness centrā patiešām atrodas ciets kodols. Interesanti, ka līdzīgi rezultāti iegūti arī agrākā NASA pētījumā, kas vēlreiz apstiprina tagad iezīmējošos kopējo ainu.
Ko šis atklājums stāsta par Mēness pagātni?
Ir zināms, ka jaunajam Mēnesim bija spēcīgs magnētiskais lauks, kas sāka izzust pirms vairāk nekā trim miljardiem gadu. Šāds magnētiskais lauks var rasties vienīgi tad, ja kodolā notiek intensīvas kustības un vielu plūsmas. Tāpēc īpaši aktuāls ir jautājums, kā laika gaitā mainījusies Mēness iekšējā uzbūve un kāpēc magnētiskais lauks galu galā pazuda.
Jaunie dati liecina, ka Mēness kodols attīstījies līdzīgi kā Zemes kodols. Tas palīdz labāk izprast procesus, kas nodrošina magnētisko lauku rašanos un izzušanu. Šāda izpratne ir nozīmīga ne vien planētu zinātnes jomā, bet arī plašākā kosmiskās evolūcijas skatījumā.
Ņemot vērā, ka cilvēce tuvākajos gados plāno atgriezties uz Mēness, ir ļoti iespējams, ka drīzumā tiks iegūti vēl precīzāki seismiskie dati. Tie varētu apstiprināt pašreizējos secinājumus un sniegt mums vēl detalizētāku priekšstatu par mūsu tuvāko kosmisko kaimiņu.
