Ziemassvētki un šokolāde iet roku rokā – spīdīgas svētku figūriņas, izsmalcinātas trifeles, adventes kalendāri un dāvanu komplekti, kas ik gadu piepilda mūsu iepirkumu ratiņus. Taču 2025. gada ziema šokolādes tirgū nes ne tikai svinīgu noskaņu, bet arī satraukumu. Cenas kāpj, kakao trūkst vairāk nekā jebkad, un saldumu industrijas milži nopietni apsver soli, kas vēl pirms dažiem gadu desmitiem skanētu pēc tīras provokācijas: ražot šokolādi bez kakao. Saulespuķu sēklas? Laboratorijā audzētas šūnas? Vīzijas, kas jau pārtop realitātē. Kāpēc nozare sper šādu soli un vai tas nozīmē, ka tradicionālās šokolādes laikmets tuvojas noslēgumam?
Kakao krīze grauj Ziemassvētku tradīcijas
Ziemassvētki ir šokolādes ražotāju gada augstākais punkts. Taču šogad šis “zelta laiks” izrādās trausls – gluži vienkārši pietrūkst brūno, aromātisko pupiņu, no kurām top šokolāde. Pasaulē kakao pieprasījums atkal apsteidz piedāvājumu, un tirgū valdošā nervozitāte ilgst jau vairākus gadus. Iemesli ir globāli, tomēr viegli saprotami: Rietumāfrikā, kur atrodas galvenie kakao audzētāji – Kotdivuāra un Gana –, klimats kļūst arvien neprognozējamāks un skarbāks. Lietus nolīst nepareizajā laikā, sausums izposta ražas, slimības novājina plantācijas. Sekas ir skaidri redzamas.
2025. gada novembrī tonna kakao maksāja 5 000–5 200 ASV dolāru – skaitļi, kas piespiež ražotājus pārrēķināt katra šokolādes tāfelītes centu. Ilgu laiku šo nastu centās pārnest uz patērētāju pleciem: mazākas paciņas, augstākas cenas, atjautīgs mārketings. Taču šādai pieejai ir robežas. Pircēji pamana sarukušus iepakojumus un sadārdzinājumu, viņus nevar bezgalīgi mānīt, un ražotāju peļņas marža kūst kā šokolāde plaukstā. Tāpēc nozare dara kaut ko, no kā gadu desmitiem vairījusies – risinājumu meklē nevis cenā, bet pašā izejvielā.

Šokolādes revolūcija: no saulespuķu sēklām līdz universitātes laboratorijai
Pasaules lielākie šokolādes ražotāji negrasās noskatīties, kā krīze pakāpeniski graujo tirgu. Viņi sper soli tehnoloģiju virzienā un izstrādā drosmīgus alternatīvus risinājumus.
Šveices milzis “Barry Callebaut”, viens no vadošajiem šokolādes ražotājiem pasaulē, šī gada novembrī paziņoja par ilgtermiņa sadarbību ar Vācijas inovāciju uzņēmumu “Planet A Foods”. Mērķis skan neticami: šokolāde, kas nemaz neprasa kakao. “Planet A Foods” ir izveidojis recepti, kurā kakao pupiņas aizvieto saulespuķu sēklas, augu tauki un cukurs. Garša – šokolādīga, tekstūra – ierasta, izejviela – vietēja un lētāka. Paralēli “Barry Callebaut” sadarbojas arī ar Cīrihes universitāti, kur zinātnieki eksperimentē ar laboratorijā audzētām kakao šūnām un kultūrām.
“Mondelez”, tādu zīmolu kā “Milka” un “Toblerone” ražotājs, sper vēl radikālāku soli – kakao šūnu kultūras. Uzņēmums jau vairākus gadus iegulda pētījumos, kuru mērķis ir audzēt kakao komponentes bez plantācijām, bez klimata riskiem un gandrīz arī bez tradicionālajām saimniecībām. 2024. gadā “Mondelez” iegādājās daļu uzņēmuma “Celleste Bio” – jaunuzņēmuma, kas apgalvo, ka spēj no vienas kakao pāksts saražot veselu tonnu kakao sviesta. Ja tas kļūs par realitāti rūpnieciskā mērogā, kakao vairs nebūs lauksaimniecības kultūra, bet gan laboratorijas produkts – gluži kā mākslīgi audzēta gaļa, tikai salda.
Pat 175 gadus senajām tradīcijām bagātais Šveices šokolādes nams “Lindt & Sprüngli” nepaliek malā. Uzņēmums iegādājies daļu šūnu kultūru jaunuzņēmumā “Food Brewer”, kur “kakao” audzē bioreaktoros un baro ar vitamīniem, minerālvielām un cukuru. Grūti iedomāties, taču šveiciešu šokolādes ceļš nākotnē var sākties nevis kakao laukā, bet sterilā, neona gaismā izgaismotā laboratorijā.
Vai to vispār drīkstēs saukt par šokolādi?
Nākotnes aina izklausās aizraujoša, taču ar tehnoloģiju vien nepietiek – par šķērsli var kļūt likumi. Eiropas Savienībā par šokolādi drīkst saukt tikai produktu, kas satur vismaz 35% ar kakao saistīto sausnas vielu, no kurām vismaz 18% jābūt kakao sviestam un 14% – tauku nesaturošai kakao masai. To nosaka Direktīva 2000/36/EK.
Citiem vārdiem: ja kakao nav vai tā ir par maz, produktu nedrīkst saukt par šokolādi, lai cik līdzīga būtu tā garša vai izskats. Līdz ar to “saulespuķu sēklu tāfelītes” vai “bioloģisks kakao analogs” var kļūt ne tikai par tehnoloģisku, bet arī mārketinga galvassāpju avotu.
Tomēr inovāciju vilnis ceļas arvien augstāk. Alternatīvas jau pastāv – vīnogu pārstrādes atlikumi, saulespuķu sēklas, ceratonija (karobs) – salds Vidusjūras reģiona augs, kas pēc izskata un garšas pārsteidzoši atgādina kakao. Karobs ir lētāks un ievērojami ilgtspējīgāks: tam vajag mazāk ūdens, tas aug tuvāk Eiropas ražošanas centriem, izejvielu ceļš ir īsāks un CO₂ pēdas nospiedums – mazāks. Ražotājiem tas izklausās kā sapnis. Taču tradicionālajiem šokolādes cienītājiem tas ir smags vēstījums, kas liek jautāt: ko mēs patiesībā nākotnē ēdīsim?

Vai patērētāji ir gatavi pārmaiņām?
Viena lieta ir skaidra – pasaule mainās. Kakao plantācijas, iespējams, nespēs ilgstoši izturēt klimata spiedienu, taču vēlme pēc šokolādes nepazudīs: bērni, pieaugušie, gardēži – visi joprojām gribēs kādu saldu tāfelīti pēc darba dienas vai svētkos. Ja risinājums ir tehnoloģijās, ir visai ticams, ka tirgus šo ceļu ar laiku pieņems. Jautājums ir drīzāk par tempu.
Vai Ziemassvētkos kraukšķināsim no saulespuķu sēklām gatavotu “šokolādi”? Vai draugiem dāvināsim trifeles, kas audzētas laboratorijas bioreaktorā? Šodien tas vēl šķiet dīvaini, bet rīt var kļūt par ikdienu. Revolūcija nesāksies rīt – tā jau ir sākusies. Un mums, patērētājiem, kopā ar šokolādes ražotājiem būs jāizdara izvēle: palikt uzticīgiem tradicionālajai kakao pasaulei vai pielāgoties nākotnei, kur šokolāde, iespējams, kakao vairs pat nepazīs.
Fotogrāfijas ir ilustratīvas © Canva.


