Jauni pētījumi atklājuši ilgi slēptu patiesību par slaveno Karnakas tempļu kompleksu Ēģiptē. Starptautiska zinātnieku komanda Upsālas Universitātes vadībā šajā apvidū veikusi līdz šim visaptverošāko geoarheoloģisko izpēti. Iegūtie rezultāti būtiski maina līdzšinējo priekšstatu par to, kad un kāpēc izveidots viens no lielākajiem senās pasaules reliģiskajiem centriem.
Karnakas tempļi un to jaunais skaidrojums
Karnaka, kas atrodas mūsdienu Luksoras pilsētā, ir viens no nozīmīgākajiem Senās Ēģiptes pieminekļiem un iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Žurnālā Antiquity publicētais pētījums sniedz jaunus pierādījumus par tempļa izcelsmi, tā saistību ar radīšanas mītu un Nīlas upes lomu šīs svētvietas tapšanā.
Projekta vadītājs, Upsālas Universitātes pētnieks doktors Enguss Grehems skaidro, ka zinātniekiem izdevies ar vēl nepieredzētu precizitāti izveidot senā ainavas izskata karti, atklājot pārmaiņas, kas notikušas pirms apmēram četriem tūkstošiem gadu. Šie dati ļauj saprast, kā upes tecējums, plūdi un dabiskie apstākļi ietekmēja to, kur senie ēģiptieši nolēma izveidot saviem dieviem veltīto svētvietu.
Jums varētu patikt šie:
No applūdušas ainavas līdz svētnīcas pamatiem
Karnakas komplekss atrodas vien aptuveni pus kilometra attālumā no mūsdienu Nīlas attekas, netālu no senās Tēbu pilsētas. Pirms tūkstošiem gadu šī teritorija izskatījās pilnīgi citādi – to regulāri pārpludināja spēcīga straume un plaši plūdi.
Zinātnieki izurba 61 nogulumu paraugu un analizēja desmitiem tūkstošu keramikas lauskas, lai izveidotu apkārtnes vides pārmaiņu hronoloģiju. Pētījums parādīja, ka līdz apmēram 2520. gadam p.m.ē. šī vieta dzīvošanai nebija piemērota, taču ap 2300. gadu p.m.ē. šeit parādās pirmās pastāvīgās cilvēku darbības pēdas.
Ainavas pārveide un tempļa izaugsme
Reģions kļuva piemērots būvniecībai brīdī, kad viens no Nīlas atzariem izveidoja dabiski paaugstinātu terasi, kas atdalīja augstāku un sausāku zemes daļu. Šī pārplūduma līmeni pārsniedzošā sala izrādījās ideāla vieta pirmajām celtnēm. Nākamo gadsimtu laikā apkārtējie kanāli pakāpeniski atkāpās, atbrīvojot vietu tempļu kompleksa paplašināšanai.
Viena no lielākajām pētījuma atklāsmēm bija austrumu kanāla esamība. Līdz šim par to tika tikai minēts, taču tagad pierādīts, ka šis atzars bijis pat plašāks par rietumu atzaru un saglabājis aktīvu tecējumu līdz pat Romas periodam. Lai paplašinātu kompleksu, ēģiptieši mērķtiecīgi piebēra smiltis atkāpušos upes gultnēs, tā apzināti veidojot un kontrolējot apkārtējo ainavu.
Radīšanas mīts ainavā
Zinātnieki pamanīja pārsteidzošu līdzību starp tempļa atrašanās vietu un seno ēģiptiešu radīšanas mītu. Senākajos tekstos aprakstīts radītājdievs, kas parādās kā zemes pacēlums, kas iznirst no „pirmsākuma okeāna“. Karnakas sala bija vienīgā tik izteikti augstā un ar ūdeņiem ieskautā teritorija šajā apvidū, tādēļ, visticamāk, tika apzināti izraudzīta par svētnīcas vietu.
Jums varētu patikt šie:
Southamptonas Universitātes pētnieks doktors Bens Penningtons uzsver, ka Tēbu elite šajā vietā varēja saskatīt simbolisku dieva Ra–Amona mītni. Katru gadu, kad Nīlas plūdi atkāpās un virs ūdens atkal atklājās sauszemes joslas, tas atgādināja mītisko „pirmo kalnu“, no kura, saskaņā ar radīšanas stāstu, sākusies pasaule.
Zinātniskā nozīme un jauns skats uz Ēģiptes vēsturi
Jaunākais pētījums balstās uz agrākajiem, 2024. gadā veiktajiem darbiem, kuros analizēts, kā klimata un vides pārmaiņas veidojušas Nīlas ieleju pēdējo 11 500 gadu laikā. Karnakas piemērs kļuvis par uzskatāmu pierādījumu, cik cieši daba un reliģija savijās senajās civilizācijās.
Šis atklājums ne tikai atrisinājis četrus tūkstošus gadu senu mīklu, bet arī parādījis, kā reliģija un apkārtējā vide varēja noteikt vienas no cilvēces dižākajām svētnīcām rašanos. Karnakas sala, kas reiz iznira no senajiem Nīlas ūdeņiem, joprojām ir dzīvs apliecinājums tam, kā mīti var pārtapt vēsturiskā realitātē.
