Tas var šķist pretrunīgi, taču šodien tā vairs nav tikai «vietējā sajūta», bet gan fakts. Statistika rāda, ka vidējā alga Latvijā pieaug – dažviet pat par divciparu procentu. Taču ikdienas sarunas pie virtuves galda, veikalā vai sabiedriskajā transportā stāsta pavisam citu stāstu. Aizvien biežāk cilvēki vaicā: kā iespējams, ka pie lielākas algas nauda makā pazūd vēl ātrāk nekā pērn? Alga it kā aug, bet pirkumu grozs kļūst mazāks.
Šī sajūta nerodas tukšā vietā. Runa nav tikai par personīgu neizlēmību vai nespēju plānot finanses, un tas noteikti nav «vājš raksturs» – tā ir plašāka ekonomiska parādība. Cenu kāpums, mainīta pakalpojumu loģika, inflācija, kas vēl nav pilnībā noplakusi, kā arī psiholoģiski faktori – tas viss kopā nozīmē, ka naudas vērtība ir citāda nekā pirms dažiem gadiem.
Ja vēl pirms neilga laika vidējā alga ļāva salīdzinoši mierīgi izvilkt mēnesi, tad tagad spriedzi izjūt arī tie, kas pelna šķietami labi. Kur tad patiesībā pazūd mūsu nauda, ja uz papīra tās ir vairāk nekā agrāk?
Jums varētu patikt šie:
Pieaugoši skaitļi kontā ne vienmēr nozīmē lielāku brīvību
Ja vidējā alga pieaug, varētu šķist pašsaprotami, ka dzīves kvalitātei vajadzētu strauji uzlaboties. Taču realitātē bieži notiek pretējais – alga pieaug pakāpeniski, kamēr cenas atsevišķās jomās uzšaujas augšā uzreiz par vairākiem «pakāpieniem».
Vienīgi pārtika dažu gadu laikā ir kļuvusi tik dārga, ka pieticīgs pirkumu grozs var pārsniegt budžetu, kas agrāk bija pietiekams visai nedēļai – vai pat divām.
Līdzīga aina paveras, aplūkojot pakalpojumu cenas. Frizieris, auto serviss, zobārsts, bērnu treniņi un pulciņi – viss ir kļuvis dārgāks, un nereti nevis par dažiem eiro, bet par desmitiem. Ja ienākumi pieaug, piemēram, par 10%, bet daļa izdevumu uzšaujas par 40%, ir pilnīgi skaidrs, kas notiek ar maku.
Slēptā inflācija: nepamanām, cik dārga kļuvusi ikdiena
Inflācija neiedarbojas tikai tieši. Tā izmaina arī to, kā uztveram naudu. Summas, kas pirms pāris gadiem šķistu šokējošas, tagad liekas «normālas». Psiholoģiski pierodam pie augstākām cenām, bet mūsu reālā pirktspēja no tā nekļūst labāka.
Piemēram, ja pirms pusotra gada pusdienas kafejnīcā maksāja 7 eiro, tad tagad tāds pats ēdiens var maksāt 9 eiro. Starpība šķiet neliela – tikai daži eiro. Taču, ja ārpus mājas ēdat nevis reizi mēnesī, bet vairākas reizes nedēļā, gada griezumā tas jau nozīmē papildu izdevumus vairāku simtu eiro apmērā.
Jums varētu patikt šie:
Izdevumu struktūra ir mainījusies – bieži nemanāmi
Vēl viens būtisks iemesls ir izdevumu pārdale. Aizvien lielāka ienākumu daļa vairs neaiziet tiešā veidā pārtikai vai pirmās nepieciešamības precēm, bet gan pakalpojumiem, tehnoloģijām, abonementiem un mobilajām lietotnēm. Šķiet, ka mēneša laikā netērējam vairāk nekā agrāk, taču no konta nepārtraukti tiek noskaitītas mazas summas, kas kopā veido jau simtos eiro mērāmus maksājumus.
Turklāt īres cenas saglabājas augstas, bet tiem, kam ir hipotekārais kredīts, pēdējo gadu straujais procentu likmju kāpums kļuvis par nopietnu nastu. Ja pirms trim gadiem mājokļa kredīta maksājums bija 350 eiro mēnesī, tad šodien tas var būt 500 vai pat vairāk. Tie nav lieki izdevumi – tā ir neizbēgama nepieciešamība.
Patēriņa paradumi mainās: aizvien vairāk maksājam par ērtībām
Daļa naudas nemaz netiek iztērēta tam, kas patiesi vajadzīgs, bet gan tam, kas vienkārši ir ērts. Piegāde līdz durvīm, ātrāks transports, iepirkšanās interneta veikalos, regulārie abonementi un dalības maksas, kuras aizmirstam atcelt – tas viss ir piemērs tam, kā izdevumi pamazām pārbīdās ērtību virzienā.
Tas nenozīmē, ka rīkojamies nepareizi – tas vienkārši ir mūsdienu dzīvesveids. Tomēr ir vērts apzināties, ka ērtībai ir cena, kas dažkārt pārsniedz veselo saprātu.
Arī ikdienišķi ieradumi – piemēram, bieži braucieni ar koplietošanas auto vai taksometru – katrs atsevišķi šķiet sīks izdevums, taču mēneša beigās tie pārvēršas par būtisku pozīciju kopējā izdevumu tabulā.
Psiholoģiskais spiediens «dzīvot labāk» – neredzamais izdevumu dzinējs
Pat ja algas aug, daudzi joprojām jūt, ka nespēj «turēt līdzi». Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka mūs ieskaujošā vide uzspiež citu tempu. Sociālie tīkli, reklāmas un sarunas ikdienā aizvien biežāk liek domāt par to, kas «vajadzētu būt» – kvalitatīvāks ēdiens, labāks atvaļinājums, jaunākas ierīces, stilīgāks apģērbs.
Pat šķietami vienkāršs pirkums – piemēram, bērna skolas soma vai zobu pasta – no vienkāršas preces kļūst par it kā «investīciju nākotnē». Tas ietekmē mūs visus. Neviens negrib atpalikt, un, tiklīdz ienākumi nedaudz palielinās, nauda bieži tiek novirzīta nevis drošības spilvena veidošanai, bet gan ierastās patēriņa normas «noķeršanai». Tā nav vājuma pazīme – tā ir sistēma, kuru kopīgi uzturam.
Ko darīt, lai ienākumi atkal «svērtu» ko vairāk?
Sākumpunkts ir apzināšanās. Svarīgi nav tikai tas, cik daudz pelnām, bet arī kur nauda pazūd. Nevis meklēt vainīgo vienīgi cenu kāpumā, bet uzdot jautājumu: ko tieši savos lēmumos varu mainīt es pats?
Vērtīgi vismaz reizi mēnesī veltīt laiku savu izdevumu analīzei. Ne tikai skatīties summas, bet arī izvērtēt, vai tās atspoguļo mūsu patiesās prioritātes. Varbūt kaut ko pērkam vienkārši no ieraduma, lai gan to vairs reāli neizmantojam.
Var būt vērts nomainīt pakalpojumu sniedzējus, pārskatīt visus abonementus, atrast lētākas, bet tikpat funkcionālas alternatīvas vai meklēt citu veidu, kā sasniegt to pašu rezultātu. Un visbeidzot – svarīgi nav tikai taupīt, bet arī meklēt iespējas palielināt ienākumus, pat ja tas prasa papildu piepūli vai blakus nodarbošanos.
Tikai izdevumu ierobežošana pati par sevi neatrisinās dziļāko problēmu – to, ka pirktspēja samazinās, pat ja cipari kontā pieaug. Tikai ieraudzījuši kopainu, varam naudai atdot tās patieso vērtību. Un pat tad, ja algas aug lēnām, tas nenozīmē, ka mūsu subjektīvā dzīves kvalitāte noteikti ir jāsamazina.
