Pēdējos gados daudzas bankas ir sākušas strauji samazināt savu bankomātu tīklu. Sākumā tas šķita dabisks attīstības posms – cilvēki arvien biežāk norēķinās ar karti vai telefonu, un skaidra nauda vairs nešķiet tik nepieciešama.
Tomēr brīdī, kad kādā pilsētā vai pat vesela novada teritorijā vairs nav neviena bankomāta, kļūst skaidrs, ka tā vairs nav tikai tehnoloģiska attīstība. Šī tendence nerada vien neērtības, bet paceļ arī nopietnus jautājumus par pieejamību, sociālo plaisu un pat finanšu kontroli.
Skaidras naudas nozīme bieži tiek nenovērtēta. Daži cilvēki izvēlas maksāt skaidrā naudā nevis tāpēc, ka būtu “atpalikuši no laika gara”, bet tāpēc, ka tas ir vienīgais reāli pieejamais veids saglabāt savu finansiālo patstāvību.
Jums varētu patikt šie:
Skaidras naudas bankomāti kā ērtības un līdztiesības jautājums
Seniori, lauku reģionu iedzīvotāji, cilvēki ar zemiem ienākumiem – tie ir tieši tie sabiedrības slāņi, kuriem bieži vien nav pieejams ātrs internets vai mūsdienīgi norēķinu risinājumi. Vienlaikus banku lēmums slēgt bankomātus bieži atstāj iespaidu par klusu vēstījumu: ja tu neizmanto digitālos pakalpojumus, tava ērtība mums nav svarīga.
Oficiālie skaidrojumi izklausās pievilcīgi – optimizācija, izmaksu samazināšana, drošība. Tomēr reālā situācija ir daudz sarežģītāka. Bankomāti tiek slēgti nereti nevis tāpēc, ka tos vairs neviens neizmantotu, bet tāpēc, ka ar šo soli var veidot jaunus iedzīvotāju paradumus.
Dažkārt tas atgādina klusu spiedienu atteikties no skaidras naudas. Un tas nav nejaušs process, bet daļa no plašākas finanšu sistēmas pārkārtošanas, kur cilvēka reālās izvēles iespējas pakāpeniski kļūst arvien ierobežotākas.
Digitalizācija – tikai virskārta?
Digitālā banku apkalpošana neapšaubāmi ir ērta: tā ir ātra, vienkārša un ļauj reāllaikā sekot līdzi izdevumiem. Tomēr, runājot par bankomātu pazušanu, digitalizācija bieži vien ir tikai fasāde, kas piesedz dziļākas intereses.
Samazinot fizisko pakalpojumu pieejamību, bankas var būtiski mazināt savas darbības izmaksas – nav vajadzīgs tik daudz darbinieku, loģistikas, uzturēšanas un drošības risinājumu. Jo vairāk pakalpojumu tiek pārcelti uz lietotnēm, jo vairāk banka pārvēršas par neredzamu struktūru, kuras fiziska klātbūtne it kā vairs nav nepieciešama.
Jums varētu patikt šie:
Bieži tiek izvēlēts risinājums, kas bankai ir lētākais, nevis tas, kas visvairāk atbilst cilvēku reālajām vajadzībām. Paradoksālā kārtā pat lielās pilsētās ir rajoni, kuros līdz tuvākajam bankomātam ir jāmēro vairāki kilometri.
Digitālie risinājumi darbojas lieliski tik ilgi, kamēr viss sistēmā funkcionē nevainojami – ir mobilo sakaru pārklājums, darbojas viedierīce, visur ir pieejami maksājumu termināļi. Brīdī, kad kaut kas no tā pārstāj strādāt – un tas ir neizbēgami, – skaidra nauda vairs nav tikai alternatīva, bet vienīgais veids, kā turpināt ikdienas norēķinus.
Vai skaidra nauda ir šķērslis kontrolei?
Vēl viens, daudz klusāk apspriests, taču ne mazāk svarīgs iemesls ir tas, ka skaidra nauda ir viena no pēdējām jomām, kur cilvēks var rīkoties salīdzinoši neatkarīgi no digitālajām sistēmām. Ikviena kartes maksājuma transakcija tiek fiksēta, analizēta un uzglabāta.
Skaidras naudas aprite savukārt ne vienmēr ir pilnībā pārredzama. Tas ir neērti tiem, kuri vēlas pilnīgu datu kontroli. No tā arī izriet bieži pieminētais skaidrojums: kādēļ daļa banku cenšas maksimāli ierobežot piekļuvi skaidrai naudai – runa nav tikai par naudu, bet arī par datu vākšanu un cilvēku finanšu paradumu kontroli.
Ja viss, ko cilvēks dara ar savu naudu, pārvēršas par vienu garu digitālu ierakstu datubāzē, banka vairs tikai neuzglabā naudu – tā iegūst detalizētu informāciju par cilvēka dzīvi un paradumiem:
- ko viņš pērk;
- cik bieži viņš pērk;
- kur viņš pārvietojas un iepērkas;
- kādi ir viņa patēriņa ieradumi.
Šādi dati ir milzīga vērtība, ko var izmantot reklāmas vajadzībām, „personalizētu” piedāvājumu veidošanai vai pat dažādu vērtēšanas sistēmu izstrādei. Šāda informācija ir zelts digitālās ekonomikas pasaulē. Skaidra nauda šajā sistēmā kļūst par šķērsli – to ir grūtāk izsekot, līdz ar to arī kontrole ir mazāka.
Ko tas nozīmē cilvēkam?
Kļūst arvien redzamāks, ka lēmumi slēgt bankomātus nav tikai neizbēgama tehnoloģiskā progresa blakne. Tie atspoguļo plašāku tendenci – naudas aprite kļūst arvien centralizētāka, bet cilvēku faktiska izvēles brīvība – arvien šaurāka.
Daudziem šāda realitāte nav pieņemama. Kāds joprojām vēlas izņemt skaidru naudu bez papildu komisijas maksām, cits neuzticas tehnoloģijām vai vienkārši grib pats noteikt, kā pārvaldīt savus līdzekļus.
Tā nav pretestība attīstībai, bet tiesības uz izvēli. Kamēr šīs tiesības pastāv, arī bankomātiem būtu jāpaliek pieejamiem. Ne visi vēlas dzīvot pasaulē, kur ikvienu soli nosaka algoritmi. Ir cilvēki, kuri vēlas savu naudu ne tikai redzēt ekrānā, bet arī turēt rokās.
Un viņiem ir jābūt iespējai to darīt bez mākslīgi radītiem šķēršļiem vai slēpta spiediena. Bankām, kuras patiesi vēlas kalpot cilvēkiem, tas būtu jāsaprot – ja ne jau šodien, tad pavisam drīz.
