Ķīna ir paziņojusi, ka tās bruņotie spēki ir sākuši izmantot sistēmu „JL‑1“, kas izraisījusi plašas diskusijas. Ja oficiālā informācija atbilst patiesībai, valsts ir spērusi līdz šim nebijušu soli stratēģisko ieroču jomā. Šāds solis ne tikai aizpilda ilgi pastāvējušu tehnoloģisko robu, bet arī var būtiski ietekmēt globālo spēku līdzsvaru.
„JL‑1“ publiskā pirmizrāde
Sistēmas „JL‑1“ publiska demonstrēšana septembrī notikušajā Uzvaras dienas parādē bija nepārprotams signāls visiem uzmanīgajiem novērotājiem. Ķīna jau iepriekš ir izmantojusi nozīmīgas jubilejas un svinīgas dienas kā skatuvi jaunu ieroču sistēmu atklāšanai, tāpēc izvēlētais brīdis nebija pārsteigums. Taču šī sistēma atšķiras no iepriekš redzētajām ar to, ka oficiālā versija apgalvo – tai pasaulē nav tieša analoga.
Kas ir „JL‑1“?
Pekina apgalvo, ka „JL‑1“ ir no gaisa palaižama hiperskaņas ballistiskā kodolraķete. Tas nozīmē, ka bumbvedēji vairs nav tikai raķešu palaišanas platformas, bet kļūst par daudz grūtāk prognozējamu trieciena spēku. Šādi apgalvojumi tomēr jāvērtē ar piesardzību, skepsi un kritisku skatījumu.
Jums varētu patikt šie:
„JL‑1“ tehniskais pamats un izstrāde
Sistēmas raksturojums
Pēc Ķīnas sniegtās informācijas „JL‑1“ tiek palaista no modernizētiem H‑6N bumbvedējiem lielā augstumā. Raķetes aptuvenais darbības rādiuss ir ap 8000 kilometru, un kopā ar bumbvedēja lidojuma distanci tas ļauj apdraudēt ļoti attālus mērķus. Raķešu sistēma balstās uz no sauszemes palaižamo „DF‑21“ platformu, taču palaišana no gaisa piešķir tai ievērojami lielāku taktisko elastību.
Rietumu izlūkdienesti „JL‑1“ izstrādi novērojuši jau gadiem, sistēmai piešķirot NATO koda nosaukumu „CH‑AS‑X‑13“. Agrīnie izmēģinājumi notika Nejsjaņas aviobāzē, un jau sākotnēji integrācija tika plānota tieši H‑6N bumbvedēja variantam. Līdz 2020. gadam publiski pieejamie satelītattēli liecināja, ka operatīvā gatavība ir tuvu, un tagad Ķīna ir paziņojusi, ka sistēma oficiāli ieviesta bruņojumā.
Stratēģiskā nozīme
Galvenā priekšrocība neslēpjas tikai ātrumā, bet jo īpaši raķetes palaišanas grūtajā prognozējamībā. Bumbvedēji var pacelties no dažādiem lidlaukiem, izvēlēties mainīgus lidojuma maršrutus un palaist raķeti teju jebkurā punktā. Tas sistēmas atklāšanu un pārtveršanu padara sarežģītāku nekā gadījumos, kad raķetes bāzētas šahtās vai uz zemūdenēm.
Šādi „JL‑1“ var palīdzēt apiet reģionālās pretraķešu aizsardzības sistēmas un samazināt aizstāvju reaģēšanas laiku. Vašingtonai un Maskavai tas ir gan militārs, gan politisks signāls, atgādinājums par viņu pašu gaisa bāzēto kodolspēju novecošanu. Pat ja detaļās var būt pārspīlējumi, kopējā tendence skaidri rāda Ķīnas pieaugošās ambīcijas globālajā arēnā.
Jums varētu patikt šie:
Ierobežojumi un nākotnes perspektīvas
Vājākais posms jaunajā ieroču sistēmā ir pats H‑6N bumbvedējs. Tas joprojām atpaliek no mūsdienu lidaparātiem gan ātruma, gan zemas novērojamības ziņā. Aptuveni piecpadsmit metrus garā raķete jānes uz ārējiem piekares punktiem, kas samazina lietderīgo kravnesību un palielina lidmašīnas radara parakstu. Šādu platformu ir vieglāk pamanīt, un tai var būt grūtības pietuvoties stingri aizsargātiem mērķiem.
Topošais H‑20 bumbvedējs vēl ir izstrādes stadijā, un sabiedrībai nav atklāti ne precīzi termiņi, ne skaidri tehniskie mērķi. Ja programma kavēsies, Ķīnai ilgāk būs jāpaļaujas uz H‑6N platformu, lai gan „JL‑1“ jau šobrīd sniedz noteiktu pagaidu stratēģisko priekšrocību. Pats būtiskākais – šādā veidā Ķīnas gaisa spēki kļūst par pilnvērtīgu kodoltriādes sastāvdaļu, stiprinot valsts atturēšanas spējas un lomu starptautiskajā drošības arhitektūrā.
