Daudzi cilvēki uzskata, ka cilvēce ar civilizācijas un tehnoloģiju palīdzību dabu jau it kā ir “uzvarējusi”. Nereti tiek apgalvots, ka mūsu īpašās spējas dēļ mums vairs nav vajadzības pielāgoties vai evolucionēt. Tomēr šāds skatījums ir maldīgs, jo mēs joprojām esam neatņemama bioloģiskās vides sastāvdaļa.
Tāpat kā visi pārējie dzīvie organismi, arī cilvēki vienmēr ir bijuši un joprojām tiek pakļauti evolūcijas procesiem. Laika gaitā izveidojušās īpašības, kas noteiktos apstākļos palīdz labāk izdzīvot un vairoties. Šis process ir lēns, taču nepārtraukts un nekādā ziņā nav apstājies arī mūsdienās.
Cilvēka pielāgošanās un evolūcija
Antropologi pēta, kā cilvēki pielāgojas dažādiem apstākļiem. Pielāgošanās ir evolūcijas sastāvdaļa, jo noderīgas īpašības palielina izredzes izdzīvot un radīt pēcnācējus. Daudzu paaudžu laikā šādas īpašības kļūst arvien izplatītākas visā populācijā.
Jums varētu patikt šie:
Kultūras loma vides veidošanā
Mūsu rokas ļauj ļoti veikli un precīzi lietot darba rīkus, bet pārvietošanās uz divām kājām atbrīvo rokas citiem uzdevumiem. Lieli un sarežģīti smadzeņu tīkli dod mums spēju domāt abstrakti, radīt idejas un dzīvot sarežģītās sabiedrībās. Tie ir priekšnoteikums kultūrai, kurā ietilpst zināšanas, uzskati, prasmes un spēja plānot nākotni.
Kultūra maina mūsu vidi: mēs ceļam mājokļus, audzējam pārtiku, radām tehnoloģijas. Taču tas mūs pilnībā nepasargā no ārējās vides ietekmes, un bioloģiskā pielāgošanās turpinās. Vide nav tikai klimats vai ainava; tajā ietilpst arī mūsu uzturs un slimības, ar kurām sastopamies.
Saules gaisma un ādas krāsa
Ultravioletais starojums var bojāt ādu, tāpēc gaišas ādas īpašniekam ir lielāks risks apdedzināties saulē un saslimt ar ādas vēzi. Tumšāka āda ar lielāku melanīna daudzumu šādu kaitējumu mazina un nodrošina labāku aizsardzību. Tropu reģionos, kur saule ir ļoti spēcīga un UV starojums bieži sastopams, tumšāka āda deva būtisku priekšrocību.
Kad senas cilvēku grupas migrēja un apmetās vēsākos un mākoņainākos apgabalos, tumša āda tur vairs nebija tik nepieciešama. Turpretim tā sāka traucēt D vitamīna sintēzei, kas ir būtiska kaulu attīstībai, tādēļ gaišāka āda šādos apstākļos izrādījās izdevīgāka. Melanīna daudzumu ādā nosaka gēni, tāpēc atšķirīgi klimatiskie apstākļi ilgā laikā izveidoja savdabīgas cilvēku populācijas.
Uzturs un gēnu pārmaiņas
Aptuveni pirms desmit tūkstošiem gadu sākās dzīvnieku pieradināšana, kas pilnībā izmainīja cilvēku ēdienkarti. Vēlāk cilvēki iemācījās slaukt govis un kazas, taču lielākā daļa pieaugušo sākotnēji pienu nespēja sagremot. Tie, kuriem piemita piemērota gēnu kombinācija piena pārstrādei, izdzīvoja vieglāk un biežāk radīja pēcnācējus.
Jums varētu patikt šie:
Tādējādi izplatījās spēja arī pieaugušā vecumā sagremot pienu, jo kultūras jaunievedums – mājdzīvnieku slaukšana – veicināja bioloģiskas pārmaiņas. Citviet pasaulē izveidojās citādi pielāgojumi, piemēram, labāka tauku pārstrāde vai efektīvāka ūdens taupīšana sausos reģionos. Atšķirīga ēdienkarte dažādās pasaules vietās joprojām rada evolūcijas spiedienu.
Slimības kā dabiskās izlases faktors
Vēsturē infekcijas slimības daudzkārt būtiski pārvērtušas cilvēku kopienas. 14. gadsimtā bubonisks mēris nogalināja ievērojamu daļu Eiropas iedzīvotāju. Lielākas izredzes izdzīvot bija tiem, kuriem piemita ģenētiska izturība pret šo slimību, un šie gēni vēlāk palīdzēja labāk tikt galā arī ar citām epidēmijām.
Arī mūsdienu piemēri atkārto šo pašu principu. COVID‑19 pandēmijas laikā dažiem cilvēkiem bija dabiska ģenētiska noturība, turklāt mirstību samazināja vakcinācija. Ja noteiktas īpašības veicina izdzīvošanu, tās nākamajās paaudzēs var kļūt arvien izplatītākas.
Cilvēce evolūcijas vidū
Cilvēki dzīvo nepārtraukti mainīgā vidē, kuru veido gan daba, gan mūsu pašu radītā kultūra. Tāpēc ģenētiskas pārmaiņas populācijās notiek arī tagad, lai gan ikdienā mēs tās neredzam. Evolūcija nav tikai pagātnes stāsts – tā risinās joprojām un turpināsies kopā ar mums.
