2015. gadā austrālietis Deivids Houls ar metāla detektoru pastaigājās Meriborou reģionālajā parkā netālu no Melburnas. Viņš meklēja zeltu, jo šis apvidus jau izsenis ir slavens ar zelta drudzi. Taču tajā dienā viņa ceļā gadījās pavisam citāds atradums.
Viņš ieraudzīja akmeni, kas bija iestrēdzis dzeltenajos mālos, un uzreiz pamanīja tā neparasti lielo svaru. Sarkanbrūnā virsma izskatījās it kā apdegusi, kas Deividam tikai pastiprināja aizdomas, ka akmens iekšpusē varētu slēpties zelts. Viņš nolēma atradumu paņemt mājās, lai to rūpīgāk izpētītu.
Mājās Deivids vairākus gadus dzīvoja pārliecībā, ka viņa rokās varētu būt īsts dārgums. Jo spītīgāk akmens pretojās jebkādai apstrādei, jo drošāks viņš kļuva par savu aizdomu pareizumu. Tā sākās vairāku gadu ilgs stāsts, kas noslēdzās ar pilnīgi negaidītu atklājumu.
Jums varētu patikt šie:
Cerība atrast zelta gabalu
Meriborou atrodas tā dēvētajā Zelta lauku reģionā, kur zelta meklēšana hobija līmenī ir ļoti izplatīta. Deivida atrastais akmens šķita neparasti ciets bluķis, kura iekšienē, pēc viņa domām, varētu būt zelta stienis. Viņš bija pārliecināts, ka zeme vēl nav atklājusi visus savus bagātību krājumus.
Viņš mēģināja akmeni pārgriezt ar akmens zāģi, slīpēja to ar disku griezēju un urba tajā dažāda diametra caurumus. Vēlāk viņš pat aplaistīja akmeni ar skābi, cerot izšķīdināt cieto garozu. Neviens no izmēģinātajiem paņēmieniem nespēja akmeni kaut nedaudz ieplaisāt.
Muzeja ekspertu vērtējums
Beigu beigās vīrietis nogādāja savu atradumu Melburnas muzejā, lai beidzot iegūtu skaidru atbildi. Ģeologi uzreiz pamanīja tumšo, bedrītaino virsmu, kas atgādināja izkusušu metālu. Pēc viņu teiktā, šāds izskats ir raksturīgs iežiem, kas ir šķērsojuši Zemes atmosfēru.
Muzeja speciālisti atzina, ka gadu desmitiem ir redzējuši tūkstošiem līdzīgu atradumu. Teju četrdesmit gadu laikā tikai divi no tiem izrādījušies īsti meteorīti. Deivida akmens kļuva par vienu no šiem retajiem izņēmumiem.
Meteorītu zinātniskā vērtība
Atradums ieguva nosaukumu Meriborou meteorīts, un tā vecums tiek lēsts apmēram 4,6 miljardu gadu apmērā. Akmens sver 17 kilogramus un satur daudz dzelzs, tādēļ salīdzinājumā ar Zemes iežiem tas šķiet neparasti smags. Izpētot plānu griezuma šķēlīti, tajā var saskatīt sīkas metālisku minerālu lodītes, ko sauc par kondrulām.
Jums varētu patikt šie:
Pēc zinātnieku domām meteorīti ir it kā ekonomiski izdevīgākais veids, kā pētīt kosmosu. Tie ļauj ieskatīties agrīnās Saules sistēmas ķīmiskajā sastāvā un planētu veidošanās procesos. Savu retuma dēļ šāds akmens zinātnei ir vēl vērtīgāks nekā jebkurš zelta gabals.
Iespējamā izcelsme un ceļš līdz Zemei
Pētnieki uzskata, ka meteorīts, visticamāk, nācis no asteroīdu joslas starp Marsu un Jupiteru. Tur notiekošo sadursmju rezultātā kosmosā tiek izmesti akmens bluķi, kas ar laiku maina savas orbītas un var nonākt arī līdz Zemei. Tieši šādu, miljoniem gadu ilgu ceļojumu kosmosā noslēdza Meriborou akmens.
Pēc aprēķiniem tas uz Zemes varētu gulēt jau apmēram no simts līdz tūkstoš gadiem. Pagājušajā gadsimtā šajā apvidū reģistrēti vairāki ugunslīpu novērojumi, tāpēc precīzu krišanas laiku iespējams tikai minēt. Skaidrs ir tas, ka nejaušais atradums izrādījās reta iespēja papildināt Viktorijas štata meteorītu sarakstu.
