Mūsdienu darba kultūrā saspringti periodi vairs nav izņēmums, bet gan ikdienas realitāte. Pirms Ziemassvētkiem temps parasti kļūst vēl straujāks – visi steidzas, cenšas visu padarīt gan darbā, gan mājās, gatavojoties svētkiem.
Ir pilnīgi dabiski, ka daudzi izjūt nogurumu, spriedzi vai pamana, ka pēc darba dienas kļūst arvien grūtāk “izslēgties”. Psihologs un apzinātības (angļu val. mindfulness) praktiķis Paulius Rakštikas uzsver, ka problēma nav temps pats par sevi, bet gan tas, kā mēs šo tempu piedzīvojam: “Jo lielāka ir intensitāte, jo vairāk vajadzīgas robežas.”
Tāpēc, viņaprāt, pats svarīgākais ir sagatavoties saspringtiem periodiem apzināti: skaidri plānot, prast pārslēgt uzmanību un godīgi novērtēt, cik daudz mēs patiesībā spējam izturēt. Tie ir vienkārši, praktiski rīki, kas palīdz saglabāt stabilitāti pat tad, kad apkārt valda īsts darba maratons.
Jums varētu patikt šie:
Podkāsta “Tele2 Verslui” raidījumā “Emocionālā noturība biznesā” vadītājs Almantas Dulķis kopā ar P. Rakštiku sprieda, kā pašus darba intensīvākos laikus nepārdzīvot “garām sev pašam” un saglabāt apzinātību.
“Ziemassvētki tuvojas – laiks, kad šķiet, ka visiem jāstrādā neprātīgi daudz. Kā saglabāt veselo saprātu, ja tiešām strādā ļoti intensīvi?” retoriski jautā A. Dulķis.
P. Rakštikas neslēpj, ka arī pats dzīvo diezgan saspringtā ritmā: “Es strādāju intensīvi. Un, kad atpūšos – atpūšos arī intensīvi. Taču ne visi tā dzīvo, un tas nemaz neder visiem.” Viņa atpūta ir cieši saistīta ar ģimeni, no kuras viņš gūst visvairāk jēgas un enerģijas: “Es redzu dziļu nozīmi tajā, ka pavadu kvalitatīvu laiku ar ģimeni. Vasarā gribu ar viņiem būt vairākus mēnešus pēc kārtas, tāpēc citos periodos strādāju intensīvāk.”
Vienlaikus viņš uzsver, ka viens vienīgs modelis neder visiem: “Līdzsvars nav obligāts. Tas ir ieteicams. Viss atkarīgs no tā, kur mēs paši saskatām savas dzīves jēgu.”
Kur sākas savu iespēju pārvērtēšana?
Psihologa ieskatā ar intensitāti saistītās problēmas bieži sākas brīdī, kad cilvēki neapzinās savas reālās robežas: “Cilvēki patiesi ir tendēti ignorēt savu ierobežotību. Viņi dara vairāk, nekā patiesībā spēj, pat neatzīstot to paši sev.”
Jums varētu patikt šie:
Viens no lielākajiem maldiem ir domāt, ka saspringtā periodā vajag vienkārši “pievienot vēl vienu ieradumu vai praksi”: “Cilvēki iedomājas, ka intensīvā laikā viņi varēs darīt visu pa vecam un paralēli vēl ko jaunu. Taču, kad intensitāte pieaug, nepietiek vien ar kaut ko pielikt klāt — no kaut kā ir arī jāatsakās.”
Intensitātes plānošana ir nepieciešamība
P. Rakštikas saka, ka ļoti labi pārzina savu gada ritmu: “Man visintensīvākais laiks vienmēr ir rudens. Tad es plānoju savas dienas ar precizitāti līdz pusstundai, pārrunāju plānus ar ģimeni un novelku skaidras robežas.” Viņa princips ir vienkāršs un ikvienam piemērojams: “Jo lielāka intensitāte, jo skaidrākām jābūt robežām.”
Viena no svarīgākajām prasmēm ir spēja pārslēgt uzmanību: “Cilvēki beidz darba dienu, bet domās joprojām ir darbā. Iet gulēt – domā par rītdienu. Ķermenis ir vienā vietā, galva – pavisam citā. To var trenēt.”
Kāpēc šeit tik nozīmīga ir ķermeņa loma? P. Rakštikas uzskata, ka “ķermenis ir labākā atslēga, lai ‘atslēgtu’ prātu”. “Ja jūs mēģināt nogurdinoša domāšanas darba vidū nomierināt prātu tikai ar domām, daudz kas nemainīsies. Taču, ja maināt sajūtas ķermenī, mainās arī galva.”
Viņam visvairāk palīdz daba, ūdens un dažādas maņu prakses. “Ja 10 gadus esat strādājis birojā, tad, dodoties mežā, sākumā var nešķist nekas īpašs. Tas ir pilnīgi normāli. Tas ir kā muskulis, kas jātrenē,” viņš piebilst.
Kad intensitāte pārtop ciešanās
P. Rakštikas iesaka ik pa laikam apzināti apstāties un sev ļoti skaidri pajautāt: “Kā es jūtos šīs intensitātes vidū? Vai jūtos enerģisks? Vai esmu iztukšots?” Viņš uzsver, ka pati par sevi intensitāte nav ne laba, ne slikta: “Intensitāte vienkārši ir. Svarīgi ir tas, kā tu to piedzīvo.”
Runājot par ikdienas atjaunošanās veidiem, A. Dulķis atgādina arī par hobiju nozīmi. Dažkārt pietiek ar īsu “pabēgšanu” pie kādas nodarbes, kas sagādā prieku: “Man pietiek ar desmit minūtēm, lai paspēlētu ģitāru, un es jau jūtos uzlādēts ar enerģiju.”
P. Rakštikas piekrīt, bet uzsver vienu būtisku nosacījumu: “Bez jēgas neviena prakse nestrādā. Ja intensitāte tev ir vienkārši uzspiesta un tās jēga ir neskaidra, cilvēkam nav motivācijas pat tiem desmit mirkļiem.” Tāpēc, viņaprāt, pirmais solis ir vienkāršs, bet neizbēgams: “Apzinies jēgu. Kāpēc es to daru?”
Spēcīgākais aizsardzības mehānisms pret izdegšanu – robežas
Podkāstā “Tele2 Verslui” P. Rakštikas šo domu noformulē īpaši skaidri: “Jo lielāka intensitāte, jo vairāk vajadzīgas robežas.”
Robežas nav svarīgas tikai attiecībās ar citiem, bet arī ikdienas ieradumos: “Robežas attiecībās ar cilvēkiem. Robežas dažādām darbībām. Robežas savas veselības ziņā. Ja es smēķēju – tad vismaz nesāku smēķēt divreiz vairāk saspringtā laikā.
Ja es dzeru kafiju – tad ne divdesmit espresso dienā.”
Un vēl kāds būtisks atgādinājums: “Par veselību nav jārūpējas tikai tad, kad intensitāte sasniedz augstāko punktu.” Kā viņš trāpīgi saka: “Tehnisko apskati veic pirms garā brauciena, nevis pēc avārijas.”
