Nārnas, latīņu valodā Gulo gulo, ir viens no iespaidīgākajiem ziemeļu mežu plēsējiem. Pirmajā mirklī tas atgādina nelielu lāci, taču patiesībā tas pieder sermuļu dzimtai un ir tuvāks radinieks ūdriem un sermuļiem nekā lāčiem. Pateicoties spēcīgajam ķermenim, jaudīgajiem žokļiem un asajiem zobiem, nārnas ir iemantojis izturīga un bezbailīga taigas klejotāja slavu.
Dzīves vide: tālu no cilvēku soļiem
Šis dzīvnieks mājo vietās, kur cilvēka pēdas redzamas reti – tundrā un taigā. Nārnas nepārtraukti klejo pa milzīgām teritorijām, meklējot barību, un spēj palikt ļoti nemanāms. Taču citi dzīvnieki, kas ar to sastopas, ātri saprot, ka tas ir plēsējs, kurš viegli nepadodas. Pateicoties drosmei un kareivīgajam raksturam, tas iedveš bijību pat vilkiem un lāčiem, kas bieži izvēlas izvairīties no atklātas sadursmes.
Neparasts sermuļveidīgais
Lai gan sermuļveidīgie parasti ir nelieli plēsēji, nārnas ir izņēmums. Tas var svērt līdz pat vairākiem desmitiem kilogramu, tomēr saglabā šai dzimtai raksturīgo lokanību un veiklību. Dzīvnieka ķermenis ir spēcīgs, ķepas – platas, bet nagi – gari, kas ļauj tam viegli pārvietoties pa sniegu un rāpties pa stāvām nogāzēm.
Jums varētu patikt šie:
Spēcīgie žokļi un izturība dod nārnam iespēju ne tikai ātri sagrābt upuri, bet arī saplosīt sasalušu gaļu – apstākļos, kuros daudziem citiem plēsējiem tas izrādītos pārāk grūti.
Nenogurstošs barības meklētājs
Nārna vārds un slava bieži tiek saistīti ar izcilu rijību. Tas ir plēsējs, kas pārtiek galvenokārt no gaļas un nereti barojas arī ar maitu. Spēja atrast barību skarbos apstākļos ir viena no galvenajām tā priekšrocībām izdzīvošanas cīņā.
Ja rodas iespēja, nārnas spēj uzkrāt krājumus, paslēpjot tos zem sniega vai augsnē, lai vēlāk atgrieztos tajā pašā vietā. Šis ieradums palīdz dzīvniekam pārdzīvot laikus, kad svaiga medījuma ir maz.
Nebaidās ne no vilkiem, ne liela medījuma
Nārnas nav tikai maitu vācējs. Tas ir spējīgs medīt arī lielus pārnadžus, piemēram, briežus vai pat aļņus. Panākumu atslēga slēpjas ne tik daudz ātrumā, cik izturībā un neatlaidībā. Nārnas var ilgstoši sekot medījumam, līdz tas nogurst, un tad uzbrukt ātri un precīzi.
Sava kareivīgā rakstura dēļ tas bieži atņem laupījumu arī citiem plēsējiem. Dzīvnieki, apzinoties iespējamos riskus, nereti izvēlas atkāpties un konfliktu neizraisīt.
Jums varētu patikt šie:
Nārnas cilvēku iztēlē
Nārnas drosme ir padarījusi to par simbolu arī cilvēku kultūrā. To bieži attēlo kā izturības un spēka iemiesojumu, jo pat daudz lielāki dzīvnieki pret to izturas piesardzīgi.
Vienlaikus priekšstats par “asiņainu briesmoni” ir pārspīlējums. Nārnas nav bezjēdzīgi agresīvs, tomēr tas neļaujas pazemot un vienmēr aizstāv savu teritoriju un barību.
Leģendas patiesais kodols
Nārnas spēks neslēpjas tikai muskuļos un zobos, bet arī raksturā. Tas ir vientuļš, patstāvīgs plēsējs, kura dzīve ir nepārtraukta cīņa ar aukstumu, badu un konkurentiem. Tieši tas ir padarījis nārnu par vienu no izturīgākajiem dzīvniekiem savā izmēru grupā.
Pat visskarbākajos ziemeļu apstākļos nārnas saglabājas aktīvs, modrs un gatavs izdzīvot par katru cenu. Šī iemesla dēļ to dēvē par īstu ziemeļu mežu karotāju – dzīvnieku, kas iemanto cieņu ne tik daudz ar savu lielumu, cik ar nelokāmu gribasspēku, neatlaidību un spēju pielāgoties vietās, kur daba vājiem atstāj pavisam maz izredžu.
