Plastmasa varbūt šķiet līdz galam izrunāts temats, tomēr šis iespaids ir maldinošs. Jo dziļāk ielūkojamies, jo skaidrāk redzam, ka problēma paplašinās un maina savu veidu. Tāpēc par to ir jāturpina runāt atkal un atkal. Mikroplastmasa vairs sen nav tikai okeānu problēma – tā ir kļuvusi par globālu piesārņotāju, kas nonāk augsnē, pārtikā un pat gaisā. Arvien biežāk atklājas, ka tās izplatītāja ir mūsu pašu atmosfēra.
Mikroplastmasa gaisā: neredzams mākonis mums visapkārt
Sīkas daļiņas planē virs pilsētām un kalniem, šķērso kontinentus un kopā ar lietu vai sniegu nogulsnējas uz zemes. Daļa no tām nonāk mūsu elpceļos, radot jaunus jautājumus par iespējamiem veselības riskiem. Šādu aerosolu ir ļoti grūti izsekot, taču tā ietekme kļūst arvien skaidrāka.
Piesārņojuma avotu ir vairāk, nekā mēs gribētu atzīt. Daļiņas atdalās no automašīnu riepām, kad tās beržas pret ceļa segumu, un no mākslīgā zāliena, kad tas nodilst. Ļoti nozīmīgs avots ir arī sintētiskie tekstilizstrādājumi.
Jums varētu patikt šie:
Valkājot un mazgājot šādus audumus, no tiem atdalās šķiedras, kuras daudzi ierauga pat veļas žāvētāju filtros. Savo darbu dara arī lielāku plastmasas atkritumu sairšana, kad tie sadrūp mikroskopiskos gabaliņos. Tādējādi ikdienišķa sadzīve nepārtraukti baro neredzamu plastmasas piesārņojumu.
Kā mikroplastmasa pārvietojas gaisā?
Atmosfērā pārsvarā sastopamas daļiņas līdz 2,5 mikrometru izmērā, bieži šķiedru veidā. Tās ir tik vieglas, ka vējš spēj tās aiznest ļoti tālu. Jo augstāk troposfērā, jo lielāka nozīme ir nevis vietējiem, bet starpkontinentālajiem gaisa plūsmas virzieniem.
Tāpēc mikroplastmasu atrod arī virs attāliem kalniem un pat Arktikas sniegā. Tā kopā ar nokrišņiem nosēžas uz zemes kā putekļi, tikai ir daudz noturīgāka. Tas parāda, ka šāds piesārņojums neatzīst ne valstu robežas, ne klimata joslas.
Ietekme uz laikapstākļiem un klimatu
Parastie polimēri, piemēram, polietilēns vai polipropilēns, savā būtībā atgrūž ūdeni. Taču saules ultravioletais starojums ar laiku tos noārda un maina to virsmu, līdz daļiņas sāk piesaistīt mitrumu. Šādos apstākļos tās var kalpot par ūdens tvaika kondensācijas kodoliem.
Daži zinātnieki uzskata, ka šādi kondensācijas kodoli var veicināt negaidītas lietusgāzes un ekstremālus nokrišņus. Turklāt ultravioletais starojums paātrina mikroplastmasas spēju izdalīt siltumnīcefekta gāzes, galvenokārt metānu un oglekļa dioksīdu. Tas nozīmē, ka pat gaisā peldošās daļiņas nav ķīmiski neitrālas.
Jums varētu patikt šie:
Ko varam darīt jau tagad?
Par riskiem plaši rakstīts arī izdevumā “Antyweb”, taču ikdienas publiskajās diskusijās šī tēma joprojām ir pārāk maz izcelta. Lai gan piesārņojumu tagad ir grūti pilnībā apturēt, to vismaz iespējams bremzēt. Tam ne vienmēr ir vajadzīgi sarežģīti risinājumi.
Ir vērts dot priekšroku apģērbam no dabīgām šķiedrām, jo, piemēram, poliesters un akrils nepārtraukti izdala mikrošķiedras. Turklāt “Japan Women’s University” pētnieki piedāvā dabisku mazināšanas paņēmienu: viņi atklājuši, ka japāņu ozola lapas spēj piesaistīt plastmasas daļiņas. Šādi koki ceļmalās varētu darboties kā dzīvi filtri, lai gan to īstenot dzīvē ir krietni grūtāk nekā uzrakstīt uz papīra.
