Merevaiks ir sacietējušas koku sveķi – viens no iespaidīgākajiem dabas veidojumiem, kas ļauj mums ielūkoties miljoniem gadu senā pagātnē. Tajā nereti saglabājušās ne tikai senas pēdas, bet pat pilnībā neskarti seni izzuduši organismi, kas tādējādi ir „pārceļojuši” līdz mūsdienām.
99 miljonus gadu sens odu kāpurs
Nesenais atklājums Mjanmā (agrāk Birmā) ir pārsteidzis zinātniekus visā pasaulē: nelielā dzintara gabaliņā atrasts līdz šim zināmais senākais odu kāpurs, kas saglabājies pilnīgi neskarts kopš laikiem, kad uz Zemes vēl mita dinozauri. Atradums nācis no Mjanmas ziemeļiem, netālu no Ķīnas robežas, un tas pētniekiem sniedz unikālu iespēju īpaši detalizēti izpētīt kukaiņu evolūciju.
Dzintara vecums tiek lēsts apmēram 99 miljoni gadu. Tas veidojies krīta periodā – laikā, kad dinozauri vēl brīvi klīda pa Zemi. Starp visiem līdz šim atrastajiem līdzīgajiem fosilajiem paraugiem šis atradums izceļas ne tikai ar savu vecumu, bet arī ar izcilu saglabātību – kāpurs ir redzams gluži kā laikā sastindzis.

Birmas dzintars – īsta dabas dārgumu lāde
Mjanma pasaulē ir pazīstama galvenokārt ar savām izcilajām dzintara atradnēm. Valsts ziemeļos Kačinas reģionā atrodami īpaši bagātīgi dzintara slāņi, kuros saglabājušās dzīvnieku un augu atliekas. Dažos gabaliņos ieslēgti pat sīki mugurkaulnieki – ķirzakas, vardes vai kukaiņi –, kas līdz mūsdienām nonākuši pārsteidzoši labā stāvoklī.
Lai gan dzintaru parasti saista ar Baltijas jūras piekrasti – Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija jau izsenis pazīstamas kā šī „akmens” dzimtene –, Mjanmas atradumi pasauli ir pārsteiguši gan ar savu daudzumu, gan neatkārtojamību. Tieši tur atrasts arī lielākais līdz šim zināmais dzintara gabals, kas sver vairāk nekā piecpadsmit kilogramus un šobrīd apskatāms Londonas Dabas vēstures muzejā.
Dinozauru laikmeta odu kāpurs
Jaunais atradums identificēts kā oda Burmaculex antiquus kāpurs, kas pieder izmirušai kukaiņu dzimtai Burmaculicinae. Par šo grupu zinātnieki pirmo reizi uzzināja 2004. gadā, kad līdzīgs kukainis tika atrasts citā Mjanmas dzintara paraugā. Tagad iegūtais materiāls sniedz papildu apliecinājumu tam, ka odi kopš sirmas senatnes ir mainījušies pārsteidzoši maz.
Pētījumi rāda, ka 99 miljonus gadu vecā kāpura uzbūve gandrīz pilnībā sakrīt ar mūsdienu odu kāpuru anatomiju. Tas ir spēcīgs pierādījums tam, ka odu attīstība ir bijusi neparasti stabila: ķermeņa forma un dzīves cikls simtiem miljonu gadu gaitā gandrīz nav mainījušies. Šī ir reta situācija, kurā evolūcija jau sen radījusi tik veiksmīgu „risinājumu”, ka tam nav bijusi nepieciešamība būtiski pielāgoties.
Daba, kas iesprostota dzintarā

Odu kāpuri parasti attīstās ūdenī, tāpēc to saglabāšanās dzintarā ir ārkārtīgi reta. Tiek uzskatīts, ka konkrētais kāpurs varēja būt nonācis mitrā augsnē vai pie koka saknēm brīdī, kad to pārklāja lipīgie sveķi, kas vēlāk sacietēja.
Tādējādi izveidojās īsts dabas laika slānis jeb „laika kapsula”, kas ļauj mums ieraudzīt niecīgu dzīves ainu no pasaules, kāda pastāvēja pirms miljoniem gadu. Ar atraduma izpēti nodarbojās Minhenes universitātes (Vācija) paleontologi, un rezultāti publicēti zinātniskajā žurnālā „Gondwana Research”.
Pētnieki uzsver, ka šis atklājums palīdz ne vien labāk izprast kukaiņu evolūciju, bet arī parāda, cik nenovērtējami daudz informācijas var glabāties pat vismazākajā dzintara pilienā. Šis sīkais odu kāpurs ir kā klusējošs liecinieks pasaulei, kas pastāvēja ilgi pirms cilvēka rašanās, un ir saglabājies caurspīdīgajā, zeltaini dzeltenajā dzintara gaismā.


